Cilvēce jau sen ir cerējusi atrast paņēmienus, ar kuru palīdzību droši varētu atklāt ļaundabīga audzēja klātbūtni cilvēka organismā, īpašu uzmanību veltot tam, lai audzēju atklātu pēc iespējas agrākā slimības stadijā. Vēsturiski audzēju marķieru noteikšana ir saistīta ar zinātnieku vēlmi izstrādāt testu vēža agrīnai diagnostikai. Intensīvi pētījumi šajā jomā turpinās kopš 1928. gada, kad Asheim un Zondek aprakstīja horiongonadotropīnu kā iespējamu marķieri agresīvas horionkarcinomas gadījumā. 20. gadsimtā pakāpeniski attīstījās jauna medicīnas nozare – audzēju marķieru medicīna, kuras mērķis sasaucas ar cerībām agrīni atklāt vēzi cilvēka organismā.
Pašreiz priekšdziedzera specifiskais antigēns (PSA) ir viens no biežāk noteiktajiem audzēju marķieriem. Pēdējo piecpadsmit gadu laikā PSA ir kļuvis par savdabīgu „atslēgu” priekšdziedzera vēža diagnosticēšanai. Šodien Eiropas urologu asociācijas rekomendācija nosaka, ka vīrietim priekšdziedzera vēža agrīna diagnostika balstās uz individualizēta riska noteikšanu. Tas nozīmē, ka pirmo PSA analīzi iesaka noteikt 40 gadu vecumā, tālāko diagnostisko stratēģiju nosaka urologs atkarībā no sākotnējās atbildes rezultāta. Interesanta un neviennozīmīga ir šīs analīzes atklāšanas vēsture.
Ablin un Soanes 1970. gadā bija pirmie, kuri aprakstīja specifisku audu antigēnu priekšdziedzerī, kas izteikti atšķiras no priekšdziedzerim specifiskajiem skābajiem fosfātiem (PSSF). Ja tas patiešām attiecas uz to, ko mēs šodien apzīmējam ar priekšdziedzera specifisko antigēnu (PSA), tad situācija ir neskaidra. 1971. gadā Hara, Inoue un līdzstrādnieki apraksta proteīnu ejakulāta plazmā, ko nosauc par gamma-seminoproteīnu. Proteīns tika saukts arī par p30 – pēc molekulu svara, kas bija apmēram 30 kDa. Sākumā to izmantoja, nosakot izvarošanas gadījumus, jo p30 ir ”vīrieša specifiskais proteīns” (1985).
Septiņdesmito gadu beigās Wang un līdzautori laboratorijā dzidrināja un aprakstīja no priekšdziedzera izdalītos proteīnus (1979). Proteīni tika nosaukti par priekšdziedzerim specifiskiem antigēniem (PSA), tāpēc, ka tai laikā nevarēja atrast neko tādu kaut kur citur. Vēlāk tika pierādīta zema PSA koncentrācija arī endometrijā, krūšu dziedzeros un pienā, virsnieru un nieru audzējos. Wang parādīja arī to, ka PSA ir identisks ar proteīnu, kas iepriekš bija izdalīts no ejakulāta. Divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā parādījās iespēja identificēt PSA serumā un ar jaunizveidotajām enzimātiskajām metodēm izmērīt PSA tik zemā koncentrācijā kā 0,1 ng/ml. Atklāja, ka caurmērā PSA seruma koncentrācija ir ievērojami augstāka pacientiem ar labdabīgu priekšdziedzera hiperplāziju (LPH) salīdzinājumā ar vīriešiem, kuriem priekšdziedzera lielums ir normāls (McNeal, 1992; Oesterling, 1993). Tādā pašā veidā atklāja, ka paaugstināts seruma līmenis ir pacientiem ar lokalizētu priekšdziedzera audzēju, un ļoti stipri paaugstināts seruma PSA līmenis ir pacientiem ar izplatītu (disseminētu) priekšdziedzera vēzi. Tādējādi atklāja, ka PSA serumā var noderēt par priekšdziedzera slimību uzrādītāju, arī priekšdziedzera vēža marķieri.
Audzēju marķieri ir vielas, ko producē audzēja šūnas, kā arī vielas, kas veidojas organisma normālajos audos, reaģējot uz audzēja augšanu,
1987. gadā Bates un Longo izvirzīja ideāla audzēju marķiera kritērijus, kas ir aktuāli joprojām. Audzēja marķiera īpašībām būtu jāatbilst sekojošām pazīmēm:
- Viegli nosakāms organisma šķidrumos
- To producē audzēja šūnas
- Veseli audi un orgāni, manifestējoties slimībai, to neproducē
- Producējas agrīnā slimības stadijā
- Lielums korelē ar audzēja masu
- Lielums korelē ar audzēja ārstēšanas efektu
Priekšdziedzera specifiskais antigēns (PSA) ir substance, kas atbilst gandrīz visām minētajām pazīmēm un mūsdienās ir viena no visbiežāk veiktajām analīzēm šai jomā. PSA ir orgāna (priekšdziedzera) specifisks, nevis priekšdziedzera vēža specifisks tests, tāpēc tam ir augsts jutīgums, bet zems specifiskums attiecībā uz morfoloģiskām izmaiņām priekšdziedzerī, tai skaitā uz priekšdziedzera vēzi. Īpaši šo faktu novēro, ja serumā ir neliels PSA līmeņa pieaugums. Ir pētījumu dati, kas liecina, ka kopējā PSA intervālā 4,0 ng/ml līdz 20,0 ng/ml biopsijā vēzi atrod 15–50 % gadījumu.
PSA bioķīmiskais raksturojums
Priekšdziedzera specifiskais antigēns (PSA) ir glikoproteīns, kas sastāv no vienkāršas ķēdes un satur 237 aminoskābes un vienu ogļhidrātu ķēdi. PSA izoelektriskais punkts ir aptuveni 6,9 un aptuveni 10% no PSA sastāda ogļhidrāti. Molekulmasa ir 28,430 kDa (Wang, Valenzuela, 1979; Wang, Papsidero, 1981).
PSA sintezējas priekšdziedzera epitēlijā un ir atrodams epitēlija šūnu citoplazmā. PSA sastopams kā normāla priekšdziedzera audos, tā arī labdabīgas hiperplāzijas, prostatīta un vēža saslimšanas gadījumos. PSA pieder cilvēka kallikreīnu dzimtai, kuras citi locekļi ir cilvēka audu kallikreīns (hK1) un dziedzeru kallikreīns 2 (hK2). PSA tiek saukts vēl arī par kallikreīnu 3(hK3). PSA gēns ir lokalizēts 19. hromosomas garajā plecā. PSA izdalās caur priekšdziedzera epitēliju uz dziedzera ejām, tālāk kļūstot par daļēju ejakulāta komponentu. Koncentrācija ejakulātā ir miljons reižu augstāka nekā serumā, grams litrā salīdzinoši ar mikrogramu litrā, jeb mg/ml pret ng/ml.
Ejakulāta sastāvā ir gēlu veidojošas olbaltumvielas. 20. gs. astoņdesmito gadu vidū vairāki autori pierādīja, ka PSA izšķīdina gēlu, kas apņem spermatozoīdus, tā, ka viņu kustība pieaug. Tātad PSA ir proteolītiska aktivitāte un tam ir saistība ar fertilitāti. Iespējams, ka PSA piemīt arī citas funkcijas, bet tās vēl nav izzinātas.
Latvijā PSA testu plašāk sāka izmantot salīdzinoši vēlu – no 1998. gada. Pašlaik ar šī testa palīdzību, vienlaicīgi izvērtējot pacienta vecumu, priekšdziedzera tilpumu, objektīvās izmeklēšanas datus nosaka priekšdziedzera vēža risku!
