Izrādās, pēc urīna nokrāsas var uzzināt, vai tu ikdienā pietiekamā daudzumā uzņem šķidrumu jeb tavam organismam tā katastrofāli trūkst. Bet var uzzināt arī vēl…
Konsultē RSU asociētais profesors, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Uroloģijas klīnikas vadītājs Vilnis Lietuvietis
Antīkajā pasaulē un senajā medicīnā pirms vairākiem gadu tūkstošiem pacienta urīna krāsas apskate (uroskopija) bija viena no galvenajām ārstiem pieejamām diagnostikas metodēm, kas ļāva spriest par izmaiņām, kas notiek cilvēka organismā. “Protams, laikmetā, kad esam aprīkoti ar dažādām palīgtehnoloģijām, un vairāk paļaujamies uz to, ko mums rāda mašīnas, ultraskaņas iekārtas, datori, laboratorijas analīzes, šāda veida izmeklējumi vairs nespēlē tik lielu lomu. Senākos laikos ārsti savu pacientu izpētīja no matu galiņiem līdz papēžiem, novērtēja urīna krāsu, iztaustīja. Šobrīd arī pati sabiedrība vairs nepieprasa tamlīdzīgus izmeklējumus, jo svarīgāk šķiet veikt magnētisko rezonansi, cerot, ka tā varēs ātrāk nonākt pie meklētās atbildes. Tikai jāatceras, ka medicīnas pamatprincips joprojām ir noteikt iespējamo diagnozi, pirmkārt, pēc tā, ko ārsts saklausa, saskata savā pacientā, viņu objektīvi izmeklējot, bet modernās diagnostikas metodes mums nāk palīgā, lai diagnozi apstiprinātu,” saka urologs Vilnis Lietuvietis.
Veselam – dzidrs un salmu krāsā
Urīns pēc būtības ir sāļu šķīdums. Vesela cilvēka urīnam jābūt dzidram, salmu krāsā, bez duļķēm un jebkādām nogulsnēm. Pēc tā, kā mainās urīna nokrāsa, var izdarīt secinājumus, ka nieres neveic savu darbu kā nākas, nenotiek pareiza vielmaiņas galaproduktu izvade, bet varbūt organismam vienkārši nepietiek papildus uzņemtā šķidruma. Urīnā atrodas arī slāpekļa vielmaiņas galaprodukti. “Cilvēka organismā vieni no galvenajiem elementiem ir ūdens, slāpeklis, kas pārsvarā atrodas olbaltumvielās. Nieres savukārt nodrošina vielmaiņas galaproduktu izvadīšanu, piešķirot urīnam tam raksturīgo nokrāsu. Ja vielmaiņas galaprodukti netiek izvadīti pietiekami labi, vielmaiņa ir traucēta – urīns var būt pārāk caurspīdīgs, blāvs, kas vedina pārsvarā uz divām domām – vai nu cilvēks dzēris ļoti daudz šķidruma, vai arī viņam ir nieru nepietiekamība. Pacientiem ar aknu problēmām arī mainās urīna krāsa,” skaidro urologs Vilnis Lietuvietis, mudinot katru, kurš šādas krāsu pārvērtības piefiksē, vērsties pie ārsta un sākt meklēt iemeslu. Arī medikamenti var ietekmēt urīna krāsu, dažādas antibiotikas, ko lieto urīnceļu ārstēšanai, pastiprina krāsu. “Tomēr svarīgāk par pašas krāsas preparēšanu ir spēt saprast un novērtēt, ka jebkuras urīna krāsas maiņa ir būtisks veselības izmaiņu rādītājs, kam jāpievērš uzmanība.”
Sarkans vienmēr ir brīdinājums
Nevainīgākais attaisnojums urīna sarkanai nokrāsai parasti ir – bet es taču vakar ēdu bietes! Tā, protams, tā varētu būt, tomēr urologs Vilnis Lietuvietis brīdina, ka asins piejaukums urīnam (kas arī dod sarkanu nokrāsu), ir nopietns brīdinājums par iespējamiem bojājumiem urīnceļos, iespējams, ir iekaisums, varbūt iemesls ir cits – onkoloģiska slimība, bet ne mazāk nopietns: “Nevajadzētu meklēt atrunas, kādēļ atlikt vizīti pie ārsta. Katrā ziņā pēc biešu ēšanas urīns noteikti nebūs asins sarkanā krāsā, drīzāk būs cita, iespējams rozīgāka, nokrāsa.”
Vai organismam pietiek ūdens?
Urīna krāsu ietekmē arī tas, cik daudz mēs uzņemam šķidrumu, bet pēc krāsas var pateikt, vai uzņemtais šķidruma daudzumu tavam organismam ir pietiekams jeb tomēr ikdienā tu dzer par maz, ķermenis jūtas izslāpis, dehidrējies. “Slinkam” ūdens patērētājam, visticamāk arī urīns būs tumšāks un koncentrētāks, un ja vēl dzer kafiju…
Mūsdienu cilvēks visbiežāk strādā vidē, kur darbojas kondicionieri, ir ļoti sauss gaiss, tātad mēs vēl papildus zaudējam šķidrumu, ko vajag kompensēt, vidēji ikdienā, izdzerot līdz diviem litriem ūdens. Veselam cilvēkam nevajag uztraukties, ka dzerot daudz ūdens, kaut kādā mērā varētu kaitēt nierēm, liekot tām strādāt ar lielāku jaudu. Ierobežojumi attiecībā uz šķidruma patēriņu ikdienā jāievēro vienīgi tiem, kam ir sirds slimības, dialīze, nieru nepietiekamība. Taču tikpat svarīgi ir arī urīnu izvadīt, neaizturēt organismā, lai atšķaidītā veidā tiktu izvadītas daudzas vielas un vielmaiņas galaprodukti.
Cik ir normāli? Un cik bieži nav par biežu?
Rēķināsim: vienā minūtē organismā veidojas vidēji 1 ml urīna. Tātad diennaktī rodas ap 1,5 l urīna. Pieauguša cilvēka urīnpūšļa tilpums ir 300-400 g. Tātad veselam cilvēkam diennakts laikā pa mazajām darīšanām būtu jāiet vismaz 4-5 reizes. Intensīvāk nieres strādā dienas gaišajā laikā, pa nakti – lēnāk, vairāk koncentrējot urīnu. Vēsākā un mitrākā vidē ķermenis mazāk svīst, ūdens mazāk izgaro caur ādu, tāpēc urīns veidojas vairāk un var nākties biežāk iet uz tualeti. Ja urīns izteikti veidojas nelielām porcijām un bieži, ir vāja urīna strūkla, vīriešiem būtu jāpārbauda prostatas veselība. Savukārt samazināts urīna daudzums mudina domāt, ka urīnceļi ir nosprostoti ar nierakmeņiem vai kādu procesu, kas jāārstē un jānovērš. Kad krītas asinsspiediens un augšdelma artērijā tas ir mazāks par 70 mm/Hg, urīns vispār neveidojas… Taču šobrīd aktuāla ir arī salīdzinoši jauna diagnoze “pārlieku aktīvs urīnpūslis” – stāsta urologs V.Lietuvietis: “Pacientam ir pēkšņa un bieža nepieciešamība urinēt, urīnpūslis ieņem pastiprinātu tonusu. Iemesls ir tas, ka urīnpūsli veidojošais muskulis neļauj atslābināties un uzņemt urīnu pietiekamā daudzumā, tāpēc jau pie 100-150 g uzkrāta urīna ziņo, ka jāiet uz tualeti. Šo problēmu ārstē ar medikamentiem, kas atslābina urīnpūsli, samazinot urīnpūšļa muskuļa tonusu.”
Krāsa. Ko tā stāsta?*
Bezkrāsas, caurspīdīgs – visticamāk tu dzer ļoti daudz ūdens. Ja tas tā nav, tad no medicīniskā viedokļa caurspīdīgs urīns vedina domāt par nieru nepietiekamību.
Bāli dzeltens – normāls, veselīgs cilvēks, kurš turklāt ikdienā pietiekamā daudzumā uzņem šķidrumu.
Tumši dzeltens - urīns ir koncentrētāks, tomēr arī gluži normāls. Tiesa, vērts padomāt par papildus ūdens dzeršanu – tavam organismam tā nepietiek!
Zeltainā dzintara vai medus krāsā – tavs ķermenis sauc pēc ūdens. Steidzami padzeries!
Sīrupa vai alus brūnā tonī – mēdz būt aknu slimību vai spēcīgas dehidrācijas gadījumos. Ielej sev glāzi ūdens un pieraksties pie ģimenes ārsta vai urologa.
Rozā vai sarkanīgs – Vai nav gadījumā nesen ēstas sarkanās bietes, mellenes vai rabarberi? Bietēs un vēl dažos augos patiešām ir viela betanīns, kas urīnu varētu iekrāsot. Pavēro, kā tonis mainās nākamajā tualetes apmeklējuma reizē. Asins piejaukums urīnam savukārt var būt nopietns iemesls kādai veselības problēmai, piemēram, nieru slimībām, urīnceļu infekcijām, arī audzējiem vai prostatas problēmām vīriešiem. Pastāsti par to savam ārstam!
Oranžs- pārāk maz šķidruma ikdienā, aknu darbības traucējumi, žultsvadu problēmas vai…tikpat iespējams pie vainas kāda pārtikas krāsviela, ko uzņēmi līdz ar uzturu.
Zils vai zaļš – Nebrīnies – arī tādā krāsā mēdz būt urīns! Parasti retu ģenētisko slimību gadījumos vai arī, lietojot specifiskus medikamentus, kādas slimības ārstēšanai. Par to, vai urīna neparastā nokrāsa tavā gadījumā ir pieļaujama un normāla, atbildēs ārsts.
Putojošs – Ļoti iespējams caur nierēm pastiprināti izdalās olbaltumvielas. Tātad var būt traucēta nieru darbība. Tam jāpievērš uzmanība!
/Cleveland clinic, ASV/
*Tu vari daudz ko uzzināt par savu veselību, pēc urīna nokrāsas. Taču vēl detalizētāku informāciju iespējams gūt vienīgi, nododot urīnanalīzes un apspriežot iegūtos rezultātus ar savu ārstu.
Kādēļ, savācot paraugu, urīnanalīzēm, svarīgs ir tieši pats strūklas viducītis?
Jo urīnizvadkanālā var būt sakrājušies dažādi mikrobi, leikocīti. Tāpēc pirmā porcija, kur visi šie “svešinieki” koncentrējušies, nebūs objektīva un neatspoguļos patieso situāciju par veselības stāvokli. Kad daļa urīna noplūst, urīnceļi tiek noskaloti, tad seko “vidējā porcija” no urīnpūšļa – tieši tas ir laboratorijā nepieciešams, lai analīzes uzrādītu visprecīzākos rezultātus. Uz analīzēm vislabāk nest no rīta savāktu rīta urīna paraugu, jo tas ir viskoncentrētākais un spēs labi “pastāstīt” par to, cik labi funkcionē nieres.
Laura Ikauniece
