RAKUS Uroloģijas klīnikas vadītājs asociētais profesors Vilnis Lietuvietis:

«Uroloģijas klīnikā jau vairākus gadus darbojas Funkcionālās uroloģijas kabinets, kura galvenais mērķis – novērtēt funkcionālus urinēšanas traucējumus cilvēkiem ar slodzes urīna nesaturēšanu, sāpīgu urinēšanu un urīnpūšļa sāpju sindromu. Ir ārstu un zioterapeitu komanda, kas kompleksi, pēc principa «vienas pieturas aģentūra» sievietēm spēj risināt jautājumus, kas saistīti ar urīnpūšļa traucējumiem. Cenšamies ieviest praktiskajā medicīnā principu, ka tikai precīza diagnoze var veicināt precīzu ārstēšanu. Pateicoties Baltijas reģionā modernākajai diagnostikas aparatūrai un kvali cētu, lielisku speciālistu komandai, pacientiem ir iespējams izvairīties no nevajadzīgām operācijām, veikt precīzas operācijas, kad tas nepieciešams, un iespējami ātri atrisināt radušās veselības problēmas. Īpaši vēlos izcelt zioterapeita lomu – ziote- rapeita un pacienta sadarbība plus operatīva ārstēšana sniedz ievērojami labākus funkcio- nālos rezultātus nekā tikai izolēta operācija urīna slodzes inkontinences gadījumā. Mūsu sadarbības partneri ir ārsti no dažādām Latvijas slimnīcām. Savstarpējā sadarbība rada būtisku pienesumu medicīnas aprūpes uzlabošanai Latvijā un drošību pacientiem.»

Urīna nesaturēšana nav vecuma norma

RAKUS Uroloģijas klīnikas uroloģe Inese Celmiņa uzsver – urīna nesaturēšana jeb inkontinence nav ne nedziedināma kaite, ne slimība, par ko būtu jākaunas. Urīna nesaturēšana nereti ir multidisciplināra problēma, kam nereti pievienojas zarnu trakta darbības, kā arī neiroloģiski un dažādi balsta un kustību aparāta traucējumi. Urīna nesaturēšanu, ja nepieciešams, palīdz risināt ne vien urologs, bet arī ginekologs, zioterapeits, proktologs un neirologs, kā tas iespējams Uroloģijas klīnikā.

«Bieži jāsastopas ar stereotipu: līdzīgas problēmas bija manai mammai, tātad man tas ir iedzimts. Bijuši gadījumi, kad sievietei pa- teikts: urīna nesaturēšana ir vecuma norma vai arī tā ir norma grūtniecības un pēcdzemdību periodā. Loģiski, dzirdot šādu «diagnozi», sieviete pie cita speciālista vairs nevēršas. Apgāžam mītus! Urīna nesaturēšana nav ne sekas normālam novecošanas procesam, ne arī norma kādā dzīves posmā,» skaidro Inese Celmiņa.

Katram sava ārstēšanas metode

Svarīgi atcerēties, ka urīna nesaturēšanas gadījumā nav vienas universālas ārstēšanas metodes. Atkarībā no tā, kāda veida ir šī ne- saturēšana, pilnībā atšķiras ārstēšana. Reizēm pietiek ar zioterapiju, citreiz palīdz medika- menti, bet atsevišķos gadījumos nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās. «Lai precizētu diagnozi, veicam tā dēvētos urodinamiskos izmeklēju- mus, kas palīdz precīzi noteikt urīna nesaturē- šanas cēloņus un līdz ar to izvēlēties pareizu ārstēšanas veidu,» uzsver Inese Celmiņa.

Lai arī visi urīna nesaturēšanas veidi izpaužas vienādi, cēloņi tiem ir dažādi.

Slodzes urīna nesaturēšana saistīta ar starpenes muskuļu novājināšanos jeb nepie- tiekamību, ko veicina daudzi faktori. Pirmkārt, iedzimtība – ja mammai bijusi šāda problēma, meitai ir trīsreiz lielāks risks, ka arī viņai varētu tā būt. Arī grūtniecība, sarežģītas dzemdības (bijuši starpenes plīsumi vai iegriezumi, izmantotas dzemdību stangas vai vakuma sūknis vai bērniņš bijis smagāks par četriem kilogramiem) traumē starpenes muskulatūru. To ietekmē arī liekais svars, mazkustīgs dzīvesveids, smēķēšana, hormonāls disbalanss.

Ja konstatēts, ka pie urīna noplūdes patie- šām vainīga slodzes urīna nesaturēšana, labi palīdzēs zioterapija – muskuļu stiprināšana ar vingrojumiem un citām zioterapijas me- todēm. Ja nu šī problēma jau sākotnēji ir ļoti ielaista un ar laiku situācija neuzlabojas, Uroloģijas klīnikā piedāvā ķirurģisku ārstēšanu. Izplatītākās ir tā dēvētās beziestiepumu slinga metodes, kad vājo muskuļu darbību kompensē, nostiprinot urīnizvadkanālu ar polipropilēna sietiņu jeb lentīti. Ar medikamentiem šī tipa urīna nesaturēšanu ārstēt nav iespējams, jo medikamenti nevar padarīt muskuļus stip- rākus. Jāpiebilst – pēc operācijas ļoti nepieciešama ir zioterapija. Ja starpenes muskulatūru nestiprina, tikai iešuj jau pieminēto sietiņu, var sākties mazā iegurņa orgānu – urīnpūšļa, maksts, dzemdes kakla, dzemdes un taisnās zarnas – noslīdējumi.

Otrs biežākais urīna nesaturēšanas cēlonis ir tā dēvētais pāraktīvais urīnpūslis. Tas nozīmē, ka pacientam ir sūdzības par biežu un galvenokārt pavēles urinēšanu. Urīnpūslis ir pārāk jutīgs, un, pat nelielam daudzumam urīna nokļūstot urīnpūslī, tas reaģē ar pēkšņu, strauju, nekontrolētu kontrakciju, kam urīn- pūšļa pildīšanās laikā nemaz nebūtu jānotiek. Iemesli ir ļoti dažādi, bet pārsvarā runa ir par urīnpūšļa inervācijas traucējumiem. Vecāka gadagājuma cilvēkiem to izraisa mugurkaula deformācija mugurkaula lejasdaļā, savukārt jaunākiem – veģetatīvās nervu sistēmas pārmērīga darbība, emocionāls stress. Šo veidu parasti ārstē ar medikamentiem.

Trešais urīna nesaturēšanas cēlonis – kad kombinējas gan slodzes urīna nesaturēša­ na, gan ir arī tā dēvētais pāraktīvais urīn­ pūslis. Šai gadījumā nepieciešama kombinē- ta terapija: zioterapija plus medikamenti vai ķirurģiska iejaukšanās plus medikamenti.

Retāk sastopama tā dēvētā pārplūdes urīna nesaturēšana. Šai gadījumā kāda iemesla
dēļ radies urīnizvadkanāla nosprostojums,
kā rezultātā urīnpūslis līdz galam nekad neiztukšojas. Rodas tāds kā pārpildītā trauka princips – urīnpūslis ir tik pilns, ka, uzspiežot uz vēdera, rodas patvaļīga urīna noplūde. Atšķirt pārplūdes un slodzes urīna nesaturēšanu bez attiecīgas diagnostikas nav iespējams. Simpto- mi ir vienādi, bet ārstēšana – krasi atšķirīga.

Lai konstatētu, ir tāda vai cita veida urīna nesaturēšana, pacients ir rūpīgi jāizmeklē
un jāizslēdz visas iespējamās patoloģijas. Urīna nesaturēšanas cēlonis var būt izteikts dzimumorgānu noslīdējums, tāpat onkoloģiskas slimības, nierakmeņu slimība un arī banāls urīnceļu iekaisums, kuru izārstējot ar antibakteriāliem medikamentiem sūdzības pāriet. Veicot speci skos urodinamiskos izmeklējumus, aptuveni 30 procentos gadīju- mu diagnoze, ar kādu pacients tiek nosūtīts pie speciālista, kardināli mainās.

 

Kas ir urodinamiskie izmeklējumi?

Urodinamiskie izmeklējumi ir veids, kā noskaidrot urīna nesaturēšanas cēloni, izvērtējot urīnpūšļa un urīnizvadkanāla funkciju, veicot spiediena plūsmas mērījumu urīnpūslī.

Jauna un populāra dia­gnostikas un ārstēšanas metode, ko Uroloģijas klīnikā izmanto urolo­ ģisku, ginekoloģisku un proktoloģisku problēmu gadījumā, ir tā dēvētais Biofeedback. «Ar šīs metodes palīdzību iespējams precīzi noteikt iegurņa pamatnes muskulatūras problēmu – vai tā ir novājināta vai pārslogota,» skaidro ziote­ rapeite Kristīne Asonova.

Valda mīts, ka urīna nesaturēšanas gadījumā iegurņa pamatnes muskulatūra noteikti jāstiprina. Taču urīna nesaturēšanas cēlonis var būt gan novājināti, gan pārslogoti muskuļi. Ja muskuļi jau tā ir pārslogoti, to stiprināšana situāciju tikai pasliktinās. Biofeedback metode palīdz gan diagnosticēt problēmu, gan izstrādāt katram pacientam pielāgotu ārstēšanas programmu.

Kā notiek Biofeedback diagnostika? Apsēžoties uz ginekoloģiskā krēsla, tiek ievadīta vaginālā vai rektālā zonde, tad pacientam jāsasprindzina starpenes muskulatūra. Attiecīgajā brīdī datora monitorā redzama līkne, kas skaidri attēlo, kā darbojas muskulis – tas ir vājš vai, tieši pretēji, spēcīgs. Ar šīs metodes palīdzību precīzi iespējams noteikt, ja vājas ir tikai atsevišķas attiecīgā muskuļa daļas. Pēc šīs diagnostikas jau iespējams piedāvāt konkrētu ārstniecības programmu.

«Iegurņa pamatnes muskulatūra ne tikai saistīta ar ginekoloģiskām, uroloģiskām
un proktoloģiskām problēmām, bet ir arī pamats mugurkaula veselībai. Cilvēkam, kam ir problēmas ar muguru, muguras sāpes,

var būt traucēta pareiza iegurņa pamatnes muskulatūras darbība. Nesaturēšanas var nebūt, bet disharmoniska tās darbība var radīt mugurkaula problēmas. Līdz ar to pie mums pēc palīdzības var vērsties arī tie, kam vienkārši sāp mugura. Palīdzēsim nostiprināt iegurņa pamatnes muskulatūru, un tādējādi mazināsies arī muguras problēmas,» uzsver Kristīne Ansonova.

Fizioterapeite uzsver – svarīgi vērsties pie speciālista nevis tad, kad jau nepieciešama ārstēšana, bet tad, kad iespējams palīdzēt pro laktiski. «Riska zonā ir sievietes, kurām ir tā dēvētā hipermobilitāte – iedzimta locītavu saišu elastība. Tas nozīmē, ka saites ir nevis vienkārši elastīgas, bet pārāk kustīgas, pie- mēram, sieviete var iztaisnot elkoni uz otru pusi vai atliekt īkšķi līdz pat apakšdelmam. Hormonālo izmaiņu dēļ saites var kļūt vēl elastīgākas, kas savukārt var radīt veselības problēmas. Pro lakse nepieciešama arī sievietēm pēcdzemdību periodā.»

Kad urīnpūslis sāp un sāp...

Ir daudz sieviešu, kuras hroniski un ilgstoši izjūt diskomfortu, sāpes vē­ dera lejasdaļā, starpenē urīnizvadkanāla rajonā. Turklāt, veicot vienkār­ šākos izmeklējumus, sāpju cēloni atrast nav iespējams. «Lai noteiktu urīnpūšļa sāpju sindroma diagnozi, ne­ pieciešami speci ski izmeklējumi,» saka urologs Ivars Kukulis.

«Urīnpūšļa sāpju sindroms ir sindromu komplekss, kur galvenās sūdzības ir par sāpēm urīnpūslī, bet var būt arī citi pavadoši simptomi – biežāka urinēšana vai čurāšana naktīs. Tipiski, ka sāpes (bieži tās ir ļoti stipras) pastiprinās, urīnpūslim uzpildoties. Pēc tualetes apmeklējuma sāpes parasti mazinās. Lai noteiktu šo diagnozi, nav speci sku izmeklējumu, drīzāk jāveic izslēgšana. Proti, jāizslēdz jebkura cita patoloģija, kas var izraisīt sāpes, – urīnpūšļa ļaundabīgi audzēji, urīnceļu infekcija, urīnpūšļa akmeņi, endometrioze, ginekoloģiskas problēmas. Ja visi šie tiek izslēgti, jādomā, ka runa ir par urīnpūšļa sāpju sindromu jeb intersticiālu cistītu. Cita veida, kā pierādīt šo diagnozi, diemžēl nav,» skaidro Ivars Kukulis.

Svarīgs arī sāpju ilgums – par hroniskām sāpēm runā tad, ja tās ilgst trīs līdz piecus mēnešus. Reizēm cilvēki ar sāpēm mokās
pat gadiem, diemžēl nesteroīdie pretsāp-
ju līdzekļi šai gadījumā nepalīdz, mazliet izteiktāks efekts ir narkotiskiem analgētiķiem un opioīdiem. Jāpiebilst, ka šī slimība, sāpes var kombinēties arī ar citiem simptomiem – depresiju, hronisku noguruma sindromu, migrēnu, panikas lēkmēm, alerģiju, astmu, kā arī kairinātās zarnas sindromu.

Urīnpūšļa sāpju sindroma ietvaros iespē- jams izdalīt intersticiālu cistītu, kas gan ir diagnosticējams. «Veicot cistoskopiju, apska- tot urīnpūšļa gļotādu no iekšpuses, iespē- jams konstatēt, ka izveidojušās speci skas izmaiņas – tā dēvētā Hannera čūla. Paņemot paraugus, iespējams konstatēt, ka urīnpūšļa sieniņā, muskuļos notiek hronisks iekaisums, kura izcelsme gan nav skaidra, tāpēc uzskata, ka tā ir autoimūna reakcija vai arī gļotādas šūnu defekts. Vēl viens iemesls, kāpēc var rasties iekaisums, – urīnpūšļa gļotādas epitēlijšūniņu nestabilitātes dēļ,» skaidro ārsts.

Kā rīkoties šīs slimības gadījumā? Ārstē- šanas iespējas mūsdienās ir dažādas, notiek arī plašs pētnieciskais darbs, kā arī darbs pie jaunu medikamentu izstrādes. «Diemžēl, tā kā nav skaidra šīs slimības izcelsme un gaita, izārstēt to uz visiem laikiem ir grūti vai nav iespējams. Visas ārstēšanas iespējas – gan medikamentozas, gan ķirurģiskas – vērstas uz sāpju, simptomu mazināšanu, uz normālas apakšējo urīnceļu funkcijas nodrošināšanu, uz urīnpūšļa tilpuma palielināšanu, urinēšanas skaita un nakts urinēšanas samazināšanu. Lai pieteiktos konsultācijai, jāvēršas RAKUS Uroloģijas klīnikā, zvanot pa iepriekšējā pieraksta telefonu.»

Autori

Kristīne Asonova

Sadarbībā ar

  • Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca
  • afonds
    Austrumu slimnīcas atbalsta fonds