Eiropā mirstība no onkoloģiskajām slimībām samazinās, bet Latvijā tā palikusi iepriekšējā līmenī. Šis gads ir pasludināts par Onkoloģiskās modrības gadu.
Uz sarunu par aktualitātēm, sasāpējušajiem jautājumiem vīriešu uroloģiskās veselības jomā un veselības aizsardzībā kopumā aicinājām Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Uroloģijas klīnikas vadītāju, RSU asociēto profesoru Vilni Lietuvieti.
– Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācija nesen rīkoja diskusiju par to, kas kavē vēža ārstēšanu Latvijā. Kādi, jūsuprāt, ir galvenie šķēršļi un kā jūs raksturotu onkoloģisko situāciju Latvijā un pasaulē?
– Sabiedrība šodien noveco, un līdz ar to pastiprinās ar novecošanos saistītās problēmas. Šie procesi notiek gan pasaulē, gan arī Latvijā. Mēs zinām, ka vīriešu vidējais dzīves ilgums kopš Latvijas neatkarības atgūšanas ir pieaudzis par 8–9 gadiem. Vīrieši dzīvo ilgāk, līdz ar to ir vairāk slimošanas epizodes, t.sk., ar onkoloģiskām slimībām. Piemēram, priekšdziedzera, nieru, urīnpūšļa vēzi – uroģenitālie audzēji ir katrs piektais no jauna diagnosticētajiem audzējiem gada laikā un ar šiem audzējiem pārsvarā slimo vīrieši. Manuprāt, vispirms aktuāli šodien ir saprast, ka onkoloģiskās slimības ārstē ne tikai onkologs, bet arī ķirurgs, urologs, citi speciālisti. Līdz ar to jāaptver, kas īsti ir onkoloģisko slimību speciālists. Pasaules attīstītajās valstīs jau ir izvirzīts multidisciplinārās ārstēšanas princips, kad pacientu ar vēzi ārstē ārstu komanda, klīnikās, kuras specializējas tieši onkoloģisko pacientu ārstēšanā. Tas pats ir jāievieš Latvijā. Runājot, par priekšdziedzera, nieru, urīnpūšļa vēzi jāsaprot, ka tas ir speciālists – urologs, kurš specializējas onkoloģisko slimību ārstēšanā. Runājot par mūsu valsti, jautājums ir kāda ir onkoloģiskās palīdzības aprūpes struktūra – kur un kādos centros, pēc kādām vadlīnijām, protokoliem notiek diagnostika un ārstēšana. Tāpat aktuāls ir jautājums: „kas spēs samaksāt par šo ārstēšanu”, kādas būs investīcijas sabiedrības veselības nodrošināšanā, tai vēl vairāk novecojoties, ja pašlaik iedzīvotāju vidējais vecums Latvijā ir mazāks nekā citās Eiropas valstīs? Kāda būs stratēģija, nodrošinājums un politika valstī, lai paglābtu cilvēkus no onkoloģiskajām saslimšanām? Kā risinājumu redzu šo pacientu plūsmu koncentrēšanu centros, kur ir resursi šo pacientu ārstēšanai – vispirms, jau cilvēkresursi, t.i. speciālisti. Šodien ir jāmeklē risinājumi onkoloģisko slimību veiksmīgai ārstēšanai nākotnē, tai skaitā jaunas tehnoloģijas un jaunas zāles. Ikviens no mums vēlētos brīdī, kad tas ir nepieciešams saņemt modernu ārstēšanu. Protams, arī pats pacients ne vienmēr ir apzinīgs un ne vienmēr rīkojas tā, kā ārsti rekomendē. Tajā pašā laikā ir virkne problēmu, kas neļauj ātri un efektīvi saņemt palīdzību. Šis problēmu loks pašlaik Latvijā ir samilzis. Laikam lai to visu apzinātos vispirms ir nepieciešamas divas lietas – tēmas aktualizācija un plašāka komunikācija visu iesaistīto starpā ar konkrēta mērķa noteikšanu – piemēram palielināt onkoloģisko pacientu 5 gadu dzīvildzi par 50%
– Par onkoloģiskajām slimībām tiek runāts daudz, tomēr cilvēku apzinīgums un problēmas nopietnības apzināšanās varētu būt krietni labāka. Kā jūs vērtējat pacientu informētību?
– Informētība arvien pieaug, pateicoties ārstu speciālistu, medicīnas firmu un asociāciju sociālajām kampaņām, valsts struktūru veidotajai informācijas plūsmai. Tomē, ja netiek sasniegti noteiktie mērķi, tad kaut kas nav īsti kārtībā ar šo lietu. Manuprāt jau no bērnības ir jāiemāca, ka būt veselam, tas ir dzīvesveids un tas ir „kruti”. Veselības mācība skolās būtu ļoti vajadzīga, jo mūsu valsts ir pelnījusi, lai tajā būtu veseli un laimīgi cilvēki. 90. gadu sākumā presē ļoti daudz runājām par to, ka Latvijas bagātība ir cilvēki. Pašlaik mēs šo bagātību zaudējam, nepietiekami par to rūpējoties. Kaut arī veselības aizsardzība ir noteikta par prioritāti – nepietiekošais finansējums un esošā finansējuma izvietojums par to neliecina, zaudējot iedzīvotājus – arī augstās mirstības, dēļ mēs graujam valsts pamatu. Ja mēs uzskatām, ka viens no Latvijas veselības aizsardzības stūrakmeņiem ir universitātes slimnīcas, tad nepietiekošais universitātes slimnīcu finansējums un lielie parādi ir krasā pretrunā ar prioritātes principu, jo privātajām struktūrām, medicīnas iestādēm šādu parādu nav. Mēs neesam dzirdējuši, ka Medicīnas sabiedribai ARS vai Veselības centram 4 būtu parādi. Ir neiedomājami, ka uzņēmumiem Austrumu slimnīcai, Stradiņu slimnīcai, kas nodrošina veselības aizsardzību, gadiem var būt miljoniem liels parādi. Es nepiekrītu, ka slimnīcu menedžments ir sliktāks nekā privātajās iestādēs, vienkārši problēmu loks, mērogs disonē ar to finansējumu, ko tāss saņem. Arī uzdevumi ir atšķirīgi. Privāto ārstniecības iestāžu uzdevums ir naudu nopelnīt, bet Universitātes slimnīcu uzdevums ir ārstēt un glābt cilvēkus, kā arī attīstīt medicīnu. To mēs redzam ikdienā, taču par to pieklājīgi nerunājam – universitātes slimnīcā nereti ārstē smagas komplikācijas pēc veiktas operācijas vai ārstēšanas privātajā sektorā. Ja tam nav atbilstošs finansējums, tad no mums šos uzdevumus nevaram veikt, lūdzu neprasiet. Ķirurģijā ir princips, ka operēt var tas ārsts, kurš māk saglābt ārstēšanas procesā radušās komplikācijas. Tāpēc uzskatu, ka būtu tikai godīgi, ka privātās medicīnas iestādē pacientu ārstē «no – līdz»: diagnosticē, ārstē, operē, kā arī ārstē komplikācijas, nevis pārved uz universiādes slimnīcu, kurā noris komplikāciju ārstēšana, kas prasa desmitkārtīgus izdevumus. Tad varēs salīdzināt, kurš prot efektīvi apsaimniekot valsts naudu. Problēmas, ko šobrīd redzam Latvijā, nav jaunas, tādas bijušas arī citās valstīs, piemēram, Anglijā. Taču tika veikta reforma un šodien privātās iestādes ārstē tos pacientus, ko noteiktajos termiņos nepagūst vai nevar izārstēt universitātes slimnīcas. Privātās iestādes cieši sadarbojas ar universitātes slimnīcām un tās papildina vien otru, nevis ir pretnostatītas universitātes slimnīcām. Darbu dara kopā, vienā komandā, jo mērķis jau ir viens – ārstēt cilvēkus.
– Kādas šobrīd ir biežāk sastopamās uroloģiski onkoloģiskās slimības vīriešiem?
– Vālos atgādināt par visām piecām. Tās ir priekšdziedzera (prostatas), nieru, urīnpūšļa un dzimumlocekļa vēzis, kā arī sēklinieku audzējs jaunākiem vīriešiem.
Šie onkoloģisko slimību veidi ir liela urologu darba sastāvdaļa. Jāatzīst, ka mums šajā jomā ir un būs daudz ko darīt, jo cilvēki joprojām nav sapratuši, ka vieglāk ir ārstēt un izārstēt vēzi sākumstadijās. Lai gan viņiem ne vienmēr var pārmest, jo mēs saprotam, ka vēzis mīl slēpties (maskēties) zem citu slimību pazīmēm, un cilvēki bieži vien nezina, ka viņiem ir onkoloģiska saslimšana. Tāpēc pēc 50 gadu vecuma, pamanot jebkādus simptomus, ir jāapmeklē ārsts, lai viņš noskaidro, kāds ir šo simptomu cēlonis.
– Slimības attīstību var ietekmēt dažādi faktori. Kas īpaši paaugstina risku saslimt ar onkoloģiskām kaitēm un kā mēs to varam iespaidot?
– No kaitīgajiem ieradumiem galvenais noteikti ir smēķēšana. Ir noteikta saikne starp smēķēšanu un plaušu , urīnpūšļa vēzi. Mēs ikdienā redzam daudz smēķētāju ar ielaistām urīnpūšļa vēža formām un agresīviem audzējiem. Savukārt priekšdziedzera vēzis, nieru vēzis vairāk ir saistīts ar novecošanos. Attīstoties nieru sklerozei, veidojas potenciālas zonas vēža attīstībai. Priekšdziedzera vēža attīstībai vecums ir galvenais riska faktors – jo vecāks vīrietis, jo lielāka varbūtība, ka viņam būs priekšdziedzera vēzis.
– Cik, jūsuprāt, liela loma slimības atklāšanā un veiksmīgā ārstēšanā ir tam, ka Latvijā trūkst urologu un šo ārstu pieejamība ne visur ir pietiekama? Varbūt tomēr veselības sardzē katram pašam jāieņem vadošā loma, jāuzņemas atbildība?
– Ja cilvēki regulāri veiktu ikgadējās pārbaudes pie ģimenes ārsta, tad visticamāk problēmas tiktu pamanītas laikus, un rinda pie urologa 2–3 mēnešu garumā būtu pieņemama. Savukārt, ja cilvēkam vajag tikt pie speciālista tad, kad ūdens jau smeļas mutē, tad ir saprotama uzstājība: «Man ātri vajadzīgs urologs! Kur viņš ir? Man tuvumā neviena nav, tāpēc neesmu pie viņa gājis.» Ir iespējams arī šāds ārstēšanās modelis – slimnieku ar ātro palīdzību atved uz Neatliekamās palīdzības un uzņemšanas nodaļu, kad ir pavisam slikti. Protams, katrs pats izvēlas, kā dzīvot, jo mēs ikviens dzīvojam savu vienīgo unikālo dzīvi. Ja cilvēks izvēlējies visu darīt pēdējā brīdī, tad varbūt arī viņam būs problēmas ar urologa pieejamību. Savukārt tiem, kuri domā uz priekšu un izprot, ka ar laiku veselība vairs nebūs kā 20 gadu vecumā, un tāpēc pie ārsta jāiet laicīgi, manuprāt, problēmas ir risināmas. Protams, var būt izņēmuma situācijas, kad problēma ir akūta, bet parasti pacienti, kuri veic regulāras pārbaudes, neiekuļas tādās situācijās. Tikai retos gadījumos vēzim izdodas tik labi maskēties, ka ārsts to palaiž garām savlaicīgi nekonstatē. Pārsvarā mēs redzam gadījumus, kad pacienti nav savlaicīgi apmeklējuši ģimenes ārstu. Laikus rūpēties par savu veselību, tā lielā mērā ir katra paša izvēle. Taču ko mums rāda, piemēram, skrīningu aptvere? Reklāma ir, informācija ir, taču uz krūšu pārbaudēm atnāk labi ja trešā daļa sieviešu. Ko atlikušie 70% sieviešu var mācīt saviem bērniem? Bērni kopē vecākus, skatās, kā viņi rīkojas, un seko šim piemēram. Tāpēc apgalvojums, ka 2–3 paaudzes spēs kaut ko mainīt, vairāk ir filozofisks jautājums. No kā tad viņi mācīsies?
– Varbūt kāds mācīsies no sliktiem piemēriem.
– No sliktiem piemēriem viņi baidīsies. Šie jautājumi sakņojas arī kultūrā. Piemēram, Ķīnā un Japānā tā ir kultūras tradīcija, ka cilvēki rūpējas par savu ķermeņi. Piemēram Japānā ļoti aktuāls jautājums 60 gados bija kuņģa vēzis – japāņi izgudroja fibrogastroskopu un panāca ievērojamu mirstības samazinājumu no šī vēža veida. Mums pietrūkst šīs kultūras. Mēs savu ķermeni vai nu ļoti fetišējam vai arī attiecamies pilnīgi vienaldzīgi: cik Dievs ir devis, tik dzīvošu, un kāds nu es izskatos, tāds izskatos, kāda kuram daļa, jo es jūtos labi. Tās ir divas galējības.
– Šogad Latvijas urologi turpina pērn aizsāktās reģionālās izbraukuma konsultācijas, kas ir viens no veidiem, kā nākt cilvēkiem pretī.
– Es tās vērtēju pozitīvi. Domāju, ka jebkura darbība, kas ir vērsta uz mūsu cilvēku veselības saglabāšanu, ir ļoti vērtīga. Ārsti veic daudzas aktivitātes, konsultē, reizēm kādas akcijas ietvaros tas notiek arī bezmaksas. Cilvēkiem tiek dota iespēja pievērst vairāk uzmanības savai veselībai. Pēc tam viņi biežāk atceras, ka par veselību ir jārūpējas. Cilvēkam daudzas lietas vajag ļoti bieži atkārtot, lai viņi tās iegaumētu un kaut ko jaunu iemācītos. Iespējams, ka ar laiku Latvijas iedzīvotāji iemācīsies par sevi rūpēties tikpat labi kā zviedri vai vācieši.
– Pašlaik Latvijā urologu trūkst, bet vai topošie ārsti izrāda interesi par urologa specialitātes apgūšanu?
– O, jā! Ikdienā strādājot ar studentiem, es redzu, ka par uroloģiju ir ļoti liela interese. Uroģenitālā sfēra ļoti interesē jaunos speciālistus, piemēram, liela interese ir par urīna nesaturēšanas jautājumiem, kas attīstās, cilvēkam novecojot. Studenti ar interesi skatās un apmeklē uroloģijas nodarbības, jo uroloģija ir inovatīva nozare. Vienā nozarē mums ir koncentrēts plašs tehnoloģiju klāsts: tiek izmantoti endoskopijas instrumenti, funkcionālie un invazīvie izmeklējumi, laparoskopija u.c. Tāpat uroloģija ir cieši saistīta ar intīmāku cilvēka veselības pusi nekā, piemēram, kardioloģija. Ja sirdī ir ielikts stents, to pateiks gandrīz jebkurš cilvēks, bet es zinu tikai vienu politiķi, kurš publiski atzina, ka ir pārslimojis priekšdziedzera vēzi. Tās ir lietas, ko cilvēki Latvijā neafišē. Līdz ar to uroloģija ir arī nedaudz noslēpumaina nozare, un jaunie ārsti meklē iespēju sevi tajā pieteikt. Studenti ir ļoti motivēti nākt un mācīties.
– No cik gadu vecuma vīrietim jāsāk domāt par regulārām vizītēm pie urologa arī tad, ja pēc paša domām, nekas nekaiš?
– Ja ir jebkādas sūdzības, jānāk neatkarīgi no vecuma. Taču, ja sūdzību nav, tad pēc 40 gadu vecuma Eiropas Urologu asociācija rekomendē veikt pirmreizējo prostatas specifiskā antigēna (PSA) analīzi, kas kalpo kā bāzes analīze. Turpmākajos dzīves gados tiks vērots ne tikai absolūtais analīzes rādītājs, bet arī tā pieauguma gaita. Viens no veidiem, kā noteikt, kuram vīrietim būs vajadzīga rūpīgāka novērošana, ir PSA rādītāja pieauguma ātruma analīze. Tāpēc katram vīrietim pēc 40 gadu vecuma tests būtu jāveic un turpmāk jāseko līdzi rādītāja dinamikai. Ja PSA analīzes pieaugums ir straujš, tad jāvēršas pie urologa arī 45–50 gadu vecumā, jo priekšdziedzera vēzis var būt arī jaunākiem vīriešiem. Novecojoties, ap 60-65 gadu vecumu, urologa apmeklējumu biežums būs atkarīgs no urīnceļu simptomiem. Tomēr ir jāsaprot, ka biežāka urinēšana pēc 50 gadu vecuma var būt ne tikai priekšdziedzera problēma, bet iespējams saistīta ar urīnpūšļa jaunveidojumu (vēzi) vai kādu citu audzēju iegurnī, kas izraisa šos simptomus, vai arī cukura diabētu.
– Kā vīrietim sagatavoties vizītei pie urologa?
– Pirmkārt, ir jāsaņem drosme un jāpasaka sev, ka nekas slikts nenotiks. Otrkārt, jāsaprot, ka urologs ir vīrieša draugs, kurš vēlas, lai vīrietis būtu veselāks. Treškārt, pirms vizītes vajadzētu veikt PSA un urīna analīzi.
– Kādas ir biežākās sūdzības, ko dzirdat, kad vīrieši ierodas uz konsultāciju?
– Tā kā veicu ambulatorās pieņemšanas Onkoloģijas centrā un arī privātpraksē, es redzu ļoti plašu pacientu jautājumu klāstu. Bieži tās saistītas ar izmaiņām urīna analīzēs, urinēšanas biežumu, sāpēm sānos, nierakmeņiem, iekaisumiem urīnceļos, ir onkoloģiskās saslimšanas, arī erektīlā disfunkcija, priekšlaicīga ejakulācija, kas pacientiem izraisa problēmas ģimenes dzīvē, un viņi meklē risinājumus. Ko šodien arī varam piedāvāt? Pēdējo 25 gadu laikā zinātne ir ļoti strauji attīstījusies. Zinātnieki, farmācijas un dažādu tehnoloģiju ražotāji ir panākuši fantastiskus sasniegumus. Mums ir antibiotikas, kādu nebija pirms 100 gadiem, tuberkuloze urīnceļos, sifiliss vai gonoreja tagad ir retas slimības. Nierakmeņus mēs skaldām endoskopiski ar lāzera tehnoloģiju, nevis operējam vaļēji, ar lieliem griezieniem. Gadu tūkstošiem tika meklēta brīnumzālīte, lai risinātu erekcijas problēmas. Šodien tā ir pieejama. Laikmets, kurā dzīvojam ir ļoti inovatīvs, dinamisks, ar piedāvājumiem labākai un garākai dzīvei. Ir daudz lietu, kādu nebija pirms 25 gadiem, tikai tās visbiežāk arī pietiekoši daudz maksā. Vai un cik daudz mēs esam gatavi maksāt – tie ir dziļi jautājumi, un atbildes ir iespējamas atšķirīgas.
– Pacienti bieži domā: «Es aiziešu pie ārsta, man pateiks, ka ir aizdomas par kādu slimību. Kas notiks tālāk?» Nezināmais parasti biedē.
– Saruna ar ārstu ieskicē iespējamo diagnozi jeb rāda ceļu, kas varētu būt ejams, lai noteiktu slimību. Tālāk tiek veikta izmeklēšana: endoskopija, datortomogrāfija, ultraskaņas izmeklējumi un citi. Kādi izmeklējumi būs nepieciešami, nosaka ārsts. Vēlos uzsvērt, ka pēdējās desmitgadēs tie visi ir kļuvuši ievērojami draudzīgāki pacientam (it īpaši, ja salīdzina ar tiem, kādi bija pirms gadiem 50), tos var veikt ambulatori, neguļot slimnīcā, cilvēks var turpināt strādāt. Pirms gadiem 30 pacients iestājās slimnīcā, gulēja tur dienas desmit, kamēr viņu lēnā garā izmeklēja.
– Uz daudziem svarīgiem izmeklējumiem ir garas rindas. Šobrīd ir izveidots tā saucamais «zaļais koridors» pacientiem, kuriem ir atklāts audzējs. Viņiem nav jāgaida rindā uz tālākiem izmeklējumiem un ārstēšanu par valsts naudu.
Ar «zaļā koridors» principu pašlaik nav viennozīmīgas skaidrības. Pats princips ir labs, taču ar realizāciju ir daudz jautājumu. Viens no tiem – kurš pacients ies pa šo koridoru un kurš nē. Var sanākt, ka koridorā nonāk tas pacients, kurš varētu iet pa parasto ceļu, bet tas, kuram tur noteikti jānonāk, koridorī nenonāk, jo tas jau ir aizņemts. Manuprāt – ārstam ir jānosaka, kurš pacients ir prioritārāks, bet kurš var nedaudz pagaidīt. Pašlaik mēs redzam, ka uz izmeklējumiem ir rinda un šeit veidojas „pudeles kakls”. Manuprāt ārstam – speciālistam būtu jānosaka prioritāte, kuram pacientam pirmajam vajag veikt šo izmeklējumu, taču dzīvē ir reāla rinda, kura ir „svētā govs”. Tādējādi būtu jāšķiro pacienti un jānosaka, kurus izmeklēt un ārstēt pirmos un kurus vēlāk, atkarībā no slimības smaguma vai iespējamās nelaimes. Cits jautājums – kā to izdarīt? Bet pats princips, ka tas ir ārsta pienākums, paliek. Tas ir mūsu pienākums, un sabiedrībai ir jāuzticas, ka ārsti to dara godprātīgi. Protams, ka katrā medus mucā ir kāda karote darvas, bet tas nav nekas jauns. Ideāla sabiedrība diez vai kādreiz tiks izveidota.
– Mūsu kaimiņvalstī Lietuvā pastāvot iespēja ārstēties (veikt izmeklējumus) par savu naudu, ko pēc tam no valsts var atgūt. Vai pastāv cerības, ka tāda sistēma varētu tikt ieviesta arī Latvijā?
– Vai mēs varam attīstīties un strauji pārņemt labās lietas no kaimiņiem? Es nezinu. To noteiks mūsu pašu domāšana un prioritāšu izvērtēšana. Ja mēs sakārtosim prioritātes un patiešām tās mēģināsim reāli risināt, tad, iespējams, šis būs viens no veidiem, kā veselības aizsardzības, t.sk. onkloģijas jautājumus risināt. Mēs labi zinām, ka 90. gadu sākumā ne Latvijai, ne Lietuvai nebija lielu ārējo parādu, bet šodien tie ir. Tāpat mēs zinām, ka operāciju māsa Lietuvā par slodzi saņem 800–900 eiro, bet Latvijā – ievērojami mazāk. Šodien ir medicīnas māsu trūkums. Kāpēc? Ārsti 25 gadus ir aicinājuši, rakstījuši, sūdzējušies, streikojuši. Vai sabiedrība ir mūs dzirdējusi un, ja ir dzirdējusi, cik ir izdarījusi no tā, ko ārsti ir ieteikuši? Varbūt tas ir jautājums nevis ārstiem, bet sabiedrībai, tās pārstāvjiem un priekšstāvjiem individuāli.
– Kādas ir jaunākās ārstēšanas iespējas, ko varat piedāvāt saviem pacientiem?
– Ir arī labas lietas, ne tikai problēmas. Liels panākums ir tas, ka šodien mums ir iespējama agrīna priekšdziedzera vēža diagnostika, daudz biežāk nekā pirms 20 gadiem veicam radikālu ārstēšanu. Nieru audzēju gadījumos veicam nieru rezekcijas. Ja audzējs nav ļoti liels, varam nieri saglabāt, kas savukārt dod iespēju pacientiem ilgāk un labāk dzīvot. Ļoti ir attīstījusies audzēju apstarošanas tehnoloģijas, kas ļauj audzēju sekmīgi apstarot un vienlaicīgi nodrošināt pacientam labu dzīves kvalitāti. Ārstēšanā ienāk modernas zāles. Protams, mēs gribētu, lai tas notiek ātrāk, un arī vajadzētu, lai tas notiek ātrāk. Lai Latvija nebūtu starp pēdējiem bet vismaz kaut kur pa vidu valstīm, kur jaunie medikamenti kļūst pieejami. Mēs esam maza valsts, kas varētu ātri un efektīvi reaģēt uz jaunumiem, un mēs to arī gribam. Pašlaik ir jauni medikamenti priekšdziedzera vēža ārstēšanai, kas būtu jāiekļauj kompensējamo medikamentu sistēmā, ir medikamenti metastātiska prostatas vēža ārstēšanai, radiācijas terapija. Šos medikamentus šobrīd var nopirkt, bet ceram, ka tie tiks iekļauti kompensējamo medikamentu sarakstā. Kā labu lietu var minēt medikamentus, kas ir pieejami metastātiska nieru vēža ārstēšanai. Agrāk šiem pacientiem nebija nekādu medikamentu un izredžu paildzināt dzīvi, šobrīd tie ir un paildzina cilvēka dzīvi, ļaujot saglabāt pietiekami labu dzīves kvalitāti. Medicīna attīstās. Cits jautājums, cik tā būs pieejama, jo jaunās tehnoloģijas un medikamenti nav lēti. Tas ir valsts budžeta jautājums. Tikai kāda ir budžeta prioritāte – kuras jomas ir jāattīsta: militārā aizsardzība vai veselības aizsardzība. Manuprāt nav jānostāda viena joma pret otru. Ir jāsaprot: lai mājai jumts turētos taisni, tas balstās uz vairākām kolonnām, un tām visām ir jābūt pietiekami varenām un stiprām. Jautājums ir par simetriskumu un sabalansētību. Šajā gadījumā politiķiem ir jāprot sabalansēt aizsardzības izdevumi ar izdevumiem medicīnai, cilvēku labklājībai un sociālajai aizsardzībai. Aizsardzība jau nav tikai tanki, tā ir arī veselības, sociālā, teritoriālā, emocionālā aizsardzība. Tas ir drošības jēdziens. Bieži mēs redzam, ka par drošību uzskata tikai militāro drošību vai drošību uz ielas. Drošība ir dzīvot komfortabli, visos iespējamos veidos būt aizsargātam savā dzīves vietā. Tas ir mūsu mērķis un sapnis, kāpēc šī valsts ir būvēta.
– Ko jūs novēlētu pacientiem, kolēģiem un mūsu avīzes lasītājiem?
– Man skolā bija fantastiska latviešu valodas skolotāja. Viņai kabinetā pie sienas bija tāds uzraksts: valoda ir laipa, kas cilvēku ved pie cilvēka. Tāpēc es gribētu teikt, ka sabiedrībai un ārstiem visiem kopā ir jārunā ar ierēdņiem un politiķiem, lai mēs kopā meklētu risinājumus, kā dzīvot labāk, izvērtētu prioritātes. Vajag komunicēt, runāt par šiem jautājumiem, nebaidīties paust viedokļus un idejas. Arī kolēģiem nevajag baidīties paust domas par to, kā padarīt mūsu pacientu dzīvi ilgāku un labāku. Aicinu uz sarunu un komunikāciju! Arī šīs avīzes nosaukums droši vien ir iecerēts kā komunikācijas instruments, runājot par vīriešu veselību. Protams, tā ir tikai viena sadaļa no kopējās veselības aizsardzības sistēmas, kas dod ieguldījumu, rosina cilvēkus par šiem jautājumiem domāt un runāt. Galvenais ir nezaudēt sarunas pavedienu.
Evita Hofmane / FOKUSS
