LITERATŪRAS APSKATS: Viss zināmais par varikocēli – pierādījums vai pieņēmums?

Varikocēle ir sen pazīstama sēklinieku vēnu saslimšana. Šodien joprojām plaši tiek pētīta varikocēles izcelsme, patofizioloģija, ietekme uz fertilitāti un ārstēšana. Vēl joprojām diskusijas turpinās arī par varikocelektomiju kā vīriešu infertilitātes ārstēšanas metodi.

Vai viss zināmais par varikocēli ir pieņēmumi, minējumi vai pierādījumi? Pašreizējie pētījumu rezultāti nav pietiekami, lai atbildētu uz šo jautājumu, jo lielākā daļa ziņojumu nāk no samērā vāji kontrolētiem retrospektīviem pētījumiem. Lai iegūtu pārliecinošus rezultātus, būtu nepieciešams iesaistīt daudz plašāku pacientu loku, speciālistus un laborantus no dažādām valstīm, vadoties pēc stingri noteikta protokola, tādējādi iegūstot daudz ticamākus statistiskos pierādījumus par šīs slimības etioloģiju, patofizioloģiju, saistību ar infertilitāti un ārstēšanas efektivitāti.

Definīcija

Varikocēle ir sēklas saites un sēklinieka tīklveidīgā venozā pinuma dilatācija jeb sēklinieka varikozo vēnu paplašinājums, kas attīstās sekundāri sēklinieka vēnas vārstuļu nepietiekamības dēļ, izraisot asiņu retrogrādu plūsmu no kreisās nieres vēnas. [1] Varikocēle vizuāli atgādina vīnogu ķekaru. To var sataustīt, bet ielaistos gadījumos to var redzēt sēklinieka maisiņa labajā vai biežāk kreisajā pusē. [40] (1. attēls.)

1. attēls. Varikocēles masas kreisā sēklinieka maisiņā

Varikocēle ir ne tikai saslimšana, bet arī simptoms – ilgstoši persistējošs vai pēkšņi uzliesmojošs. To sastop gados vecākiem vīriešiem (>40 gadiem), ko novēro v.testicularis kompresijas dēļ no blakus esošām struktūrām (visbiežāk nieru audzējs, bet var būt arī aizkuņģa dziedzera audzējs, citi vēdera dobuma un mazā iegurņa veidojumi un neoplastiski procesi) starp augšējo apzarņa vēnu un aortu. [23; 35; 36; 37]

Varikocēle var izraisīt agrīnus testikulārās funkcijas traucējumus. Pētījumi turpinās par varikocēles ietekmi uz spermas kvalitāti – samazināto spermatozoīdu daudzumu, vājo kustīgumu (motilitāti), spermatozoīdu izmainīto formu pārsvaru (morfoloģiju) un blīvumu (densitāti). [30]

Vēsture

XVI gadsimtā varikocēle bija viena no izplatītākajām klīniskajām problēmām. Ambruāzs Parē (1500-1590), renesanses laika slavenākais franču ķirurgs, aprakstījis ar varikocēli saistītas vaskulāras izmaiņas. XIX gadsimtā britu ķirurgs Barfīlds pirmais izteica domu, ka infertilitāte saistīta ar varikocēli, ko apraksta 1900. gadā. 1950. gados varikocēles pacientiem ar azoospermiju pēc varikocelektomijas novēroja fertilitātes atjaunošanos vai uzlabošanos, kas bija nozīmīgs pavērsiens infertilitātes terapijā. [30]

Izplatība

Varikocēli atrod 20-24% vīriešu populācijas, 35-40% vīriešu ar primāru infertilitāti, 75-81% vīriešu ar sekundāru infertilitāti, ko biežāk sastop gados vecākiem pacientiem (>40 gadiem), kas rodas v. testicularis kompresijas dēļ. Pusaudžiem varikocēles incidence ir aptuveni 15%, daudz retāk prepubertātes vecumā. [1-3; 5; 6; 8; 20]

 Biežāk sastop kreisajā pusē – 85% (98% idiopātiska kreisajā pusē), labajā pusē 15%, bilaterālu varikocēli neatkarīgi no puses, kurā to atklāj, sastop 15-50%, bet izolētu labās puses varikocēli novēro reti. 35-40% vīriešu ar palpējamu varikocēli atklāj arī otras puses varikocēli, veicot parastu pārbaudi, un 80%, izmantojot neinvazīvās radioloģijas metodes. Vienas puses varikocēle laika gaitā var ietekmēt arī otras puses sēklinieku un radīt ar to saistītās izmaiņas. [1-3; 5; 8-16; 18; 20; 21; 28-34]

Daudz biežāk to diagnosticē vecuma grupā no 15 līdz 25 gadiem, retāk attīstās pēc 40 gadiem. [30-34]

Anatomija un fizioloģija

V.renalis un v.testicularis ir v.cava inferior viscerālās pietekas. V.renalis iznāk no nieres pa hilus renalis un zem taisna leņķa ieplūst v.cava inferior. V.renalis sinistra pa ceļam uzņem v.suprarenalis sinistra un v.testicularis sinistra. V.testicularis sākas no plexus venosus pampiniformis, kas aptver testis et epididimis. Plexus venosus pampiniformis ir vēnu tīklojums ap sēklas saiti, kas drenē asinis no sēkliniekiem, epididimis un vas deferens uz nierēm. Tīklveidīgais pinums funiculus spermaticus (sēklas saite ietver vas deferens, asinsvadus, nervus un limfātiskos vadiņus) sastāvā turpinās līdz canalis inguinalis iekšējai atverei. Tikai pie šīs atveres plexus venosus pampiniformis pāriet par v.testicularis. Labajā pusē v.testicularis zem šaura leņķa ieplūst v.cava inferior. Kreisajā pusē v.testicularis zem taisna leņķa ieplūst v.renalis sinistra.(34)

Sēklinieks – testis s. orchis s. didymis – galvenais vīrieša dzimumdziedzeris. Sēkliniekā nobriest spermatozoīdi, un tas izstrādā hormonus androgēnus. Viens no tiem – testosterons – producē intersticiālās sekrēcijas šūnas (garanulocīti jeb Leidiga šūnas veic endokrīno funkciju) sēkliniekos luteinizētājhormona (LH) jeb intersticiālās šūnas stimulējošā hormona kontrolē, kā arī nelielā daudzumā virsnieres. Tas nepieciešams optimālai spermatoģenēzei, veicina spermas producēšanu, stimulē spermatozoīdu rašanos, sekmē vīrieša primāro un sekundāro dzimumpazīmju attīstību, inhibē LH sekrēciju. Leidiga šūnas lokalizējas irdenajos saistaudos starp izlocītajiem sēklas kanāliņiem, grupējas ap asins kapilāriem. Testosterona veidošanos kontrolē hipofīzes gonadotropā funkcija.

 Lai veidotos spermatozoīdi, ir nepieciešams LH, FSH un testosterons. FSH stimulē Sertolī šūnu sekretoro aktivitāti. Hormons piesaistās pie atbilstīgā receptora, un šūnas sintezē androgēnus, kas veicina spermatoģenēzi. LH pastiprina spermatoģenēzi, veicinot testosterona līmeņa paaugstināšanos testis līmenī. [1; 12; 38]

FSH producē adenohipofīze (hipotalāma kontrolē), veicina testosterona producēšanu, palīdz nobriest spermijiem. [38]

Anatomiskās atšķirības

Liela nozīme ir anatomiskām atšķirībām starp labo un kreiso pusi, tāpēc kreisās puses varikocēli sastop daudz biežāk.

• Venozais reflukss un vārstuļu nepietiekamība izraisa asins retrogrādu plūsmu v. testicularis sinistra ieplūšanas vietā v. renalis sinistra un izraisa plexus venosus pampiniformis vēnu sekundāru dilatāciju. Augšupejošo asins plūsmu no vēnām nodrošina mazs vārstulītis, kas aizkavē vai novērš asins atpakaļplūsmu. Biežāk novēro kreisajā pusē [2; 5; 29; 30; 31; 32];
• plats leņķis v. testikularis sin. ieplūšanas vietā v. renalis sin [34];
• v. testicularis sinistra ir 8-10 cm garāka par v. testicularis dextra, kas ir ticams iemesls palielinātam hidrostatiskam spiedienam, kam virzoties uz leju pa vēnām uz skrotum plexus venosus pampiniformis veidojas vēnu dilatācija un raksturīgie vēnu izlocījumi un paplašinājumi [32];
• palielinātais spiediens v. renalis sinistra, kas radies kompresijas dēļ no blakus struktūrām starp v. mesenterica superior un aortu, veidojot retrogrādu plūsmu uz plexus venosus pampiniformis. Šo fenomenu sauc par “riekstu knaibļu efektu” (“nutcracker effect”). [23; 32; 30; 36] Radiologi novēro relatīvu v. renalis sinistra proksimālu pietūkumu, kas veicina parciālu (daļēju) distālu obstrukciju un apgrūtinātu atpakaļplūsmu no sēkliniekiem. [20]

Patofizioloģija

Jau daudzus gadu desmitus uzskata, ka varikocēle ir viens no galvenajiem vīriešu infertilitātes, testikulāras atrofijas un skrotālu sāpju cēloņiem, kas kaitīgi ietekmē testikulāro funkciju, asins apgādi, spermatoģenēzi un steroidoģenēzi, kā arī spermatozoīdu struktūru, funkcijas un sekrēciju, izraisot progresējošu sēklinieku bojājumu (2. tabula). Literatūrā apraksta vairākas iespējamās teorijas. [8; 29; 31]

2. tabula.  Ejakulāta klīniskās pārbaudes svarīgākās īpašības un atbilstīgie raksturlielumi [38]

Ir vairāki varikocēles patofizioloģijas teorijas postulāti.

• Paaugstināta infratestikulārā (infraskrotālā) temperatūra. Ārpus vēdera dobuma sēklinieki atrodas par 2-3°C vēsākā temperatūrā, arī sēklinieku venozais pinums veic atdzesēšanas funkciju, kam ir liela nozīme, lai sēklinieki un līdz ar to spermatozoīdi varētu normāli attīstīties un funkcionēt. [39; 40]
• Neatbilstība starp hipotalāma-pituitāro-gonadālo asi. Renālo (nieru) un adrenālo (virsnieru) metabolītu (prostoglandīns E, F, F2 alfa-antispermatogēna darbība, adrenomedullīns, serotonīns) reflukss caur v. renalis uz v. testicularis, toksiski ietekmē testikulāro funkciju. [27; 37]
• Venozas stāzes izraisīta hipoksija sēklinieka maisiņā palielina metaboliski kaitīgo vielu daudzumu un samazina skābekļa un citu nepieciešamo barības vielu izmantošanu un pieejamību spermatoģenēzes procesam. [31-33; 36; 37]
• Samazināta testosterona produkcija un palielināts estrogēnu līmenis. [16] Ilgstoši neārstēta liela varikocēle var samazināt spermatozoīdu un testosterona produkciju. [31; 32; 34]
• V. renalis palielinātais venozais spiediens. [20; 36; 37]
• Bagātīga kolaterālā asinsrite. [6; 36]
• Ģenētiski faktori – Yq mikrodelēcijas. Jaunākajā literatūrā rakstīts, ka dažos gadījumos pacientiem ar varikocēli, kam novēro azoospermiju, iespējamais cēlonis ir Yq mikrodelēcija, kas norāda uz neatgriezenisku testikulāru bojājumu, neatgriezenisku spermatoģenēzes atjaunošanos pat pēc varikocelektomijas. [11; 16; 31; 22]
• Apoptozes un to regulējošo proteīnu, melatonīna un antioksidantu loma varikocēles attīstībā. Testikulāro aizmetņu (germinatīvo) šūnu nāvi novēro pacientiem ar varikocēli, ko nosaka apoptoze – ģenētiski iekodēts pašu šūnu iznīcinošs process. Paaugstināta testikulārā temperatūra var būt apoptozi veicinošs faktors un tādējādi viens no šūnu nāves iemesliem. Antioksidanti (piem., acetilcisteīns) inhibē šūnu nāvi. Melatonīns ir hidrofils un lipofils, viegli šķērso sēklinieka asinsvadu barjeru. Sasniedzot noteiktu līmeni, tas tieši inducē antioksidantu aktivitāti un palielinātu antioksidantu enzīmu līmeni. To atzīst par daudz spēcīgāku antioksidantu nekā visiem zināmo E vitamīnu. Lai arī apoptozes inducēta varikocēle vēl pagaidām ir netiešs pierādījums, kas pētīts uz žurkām, bet visai ticams patofizioloģijas iespējamais cēlonis. Iespējams, nākotnē antioksidantus varēs izmantot varikocēles izraisītu testikulāru bojājumu profilaksei un ārstēšanai. [16; 26]
• Palielināts brīvo skābekļa radikāļu (Reactive oxigen species) daudzums reproduktīvajā sistēmā un/vai pazemināta sēklas šķidruma kopējā antioksidatīvā spēja (Total antioxidative capacity). Paaugstināts ROS līmenis spermā gan ir tikai sindroms, kam var būt ļoti dažādi iemesli: infekcijas un ar to saistītā leikocitospermija, prostatīts, vezikulīts, epididimīts; varikocēle; paaugstināts patoloģisku spermatozoīdu daudzums; smēķēšana un citi iemesli. Pēdējā laika pētījumi norāda uz vides, ūdens un uztura piesārņojuma ar tā saucamajiem ksenobiotiķiem negatīvo efektu uz reproduktīvo veselību. [40] Varikocelektomija varētu reducēt šo oksidatīvo stresu un atjaunot vai uzlabot spermas parametrus, taču efektivitāti var arī nenovērot visos gadījumos. [13; 16-18; 22; 25; 26; 37; 39; 40] Lai reducētu ROS līmeni sēklas plazmā, ir pētījumi par kombinētas antioksidantu terapijas efektivitāti (vitamīns A, C, E, N-acetil-cisteīns, sfinogosīna-1-fosfāts, pentoksifilīns). [13; 17]
• Augsts ķermeņa masas indekss, kas izraisa v. renalis sinistra kompresiju starp a. mesenterica superior un aortu. ĶMI < 25kg/m² tiek uzskatīts par normālu. Reducējot ĶMI, iespējams samazināt kompresiju, izraisot labāku drenāžu no v. testicularis sinistra, tādejādi mazinot varikocēles formēšanās varbūtību korpulentiem vīriešiem. [36]

Turklāt cigarešu dūmi kā papildfaktors vēl vairāk ietekmē varikocēles attīstību nekā katrs faktors atsevišķi. [32; 33]

Izmeklēšanas un ārstēšanas indikācijas

• Atklāta klīniska varikocēle, kas saistās ar izmainītiem spermas parametriem;
• liela varikocēle;
• bilaterāla varikocēle;
• azoospermija, smaga oligospermija;
• testikulāra atrofija (>20%), hipotrofija;
• maza varikocēle ar testikulāru hipotrofiju;
• sēklinieku asimetrija;
• testikulāras sāpes vai diskomforts;
• infertilitāte ar fizikāli apstiprinātu varikocēli (diskutē);
• atkārtoti izmainītas spermas analīzes;
• nozīmīga atšķirība starp abu sēklinieku izmēriem;
• persistenta varikocēle pēc operatīvas liģēšanas, antegrādas vai retrogrādas terapijas. [1; 5; 30-34]

Diagnoze

Sūdzības

Dažkārt varikocēle attīstās lēni, ir asimptomātiska un nerada nekādus simptomus. Sūdzības parasti ir par skrotālām velkošām, smeldzošām, pulsējošām vai trulām sāpēm, pietūkuma, smaguma sajūtu un diskomfortu. Sāpes sēkliniekā asociētas ar varikocēli atrod 2-10% gadījumu.

Sēklinieku atrofija (tilpums <20 ml, garums <4 cm) progresē līdz ar gadiem, parādās sūdzības par ilgstošu neauglības periodu, vīrietis dodas pie speciālista, lai noskaidrotu iespējamos infertilitātes iemeslus. [1; 30; 36]

Varikocēli svarīgi atklāt jau pusaudžu vecumā, veikt agrīnu diagnostiku un varikocēles terapiju. Tā kā iegūt sēklas paraugus no pusaudžiem bieži vien nav viegli un dažkārt ir pat neiespējami, tas apgrūtina turpmāko izmeklēšanu un ārstēšanu. [31]

Fizikālā izmeklēšana

Rūpīga fizikālā izmeklēšana ir pirmā metode varikocēles diagnostikā (1.-3. pakāpe, 1. tabula). To veic, pacientam atrodoties stāvus pozīcijā, siltā istabā, veicinot sēklinieka maisiņa m. dartos relaksāciju, lai precīzāk novērtētu varikocēli. Sēklas saiti palpē labajā un kreisajā pusē, pacientam veicot Valsalvas manevru (sasprindzina vēdera muskulatūru), tādējādi paaugstinās intraabdominālais venozais spiediens un palielinās vēnu dilatācija. [1; 3; 8; 9; 20; 22; 32; 34] Palpatori varikocēle ir nesāpīga, jūtamas savītas masas gar sēklas saiti, ko literatūrā apraksta kā “maisu ar tārpiem”. [32] Masas var neizpalpēt, īpaši, ja tās novietotas vairāk uz mugurpusi vai varikocēle ir maza izmēra. Varikocēles pusē sēklinieks var būt un var nebūt mazāks salīdzinājumā ar otru pusi. [32]

1. tabula.  Varikocēles klasifikācija pēc lieluma. [31; 32; 36]

Varikocēle nozīmīgi samazinās, pacientam ieņemot guļus pozīciju. Ja tā nemazinās, paliek izvelvēta un labi redzama, tas var liecināt par testikulārās venozās noplūdes mehānisku obstrukciju, kam par iemeslu var būt retroperitoneāli veidojumi (sarkoma, limfoma, renāls tumors ar venozu trombozi u. c.). Tālākai izmeklēšanai būtu nepieciešama abdominālā US un CT precīzākai diagnozes uzstādīšanai. [9; 30-32]

Papildu izmeklēšanas metodes

Ultrasonoskopija

Vairākumā gadījumu varikocēli atklāj nejauši, aptuveni 15% no populācijas vīriešiem, veicot skrotālu ultrasonoskopiju citu indikāciju dēļ. Plexus venosus pampiniformis mazo asinsvadu normālais diametrs ir diapazonā no 0,5 līdz 1,5 mm. Ja vēnas diametrs ir lielāks par 3,5 mm, varikocēli var noteikt fizikālās izmeklēšanas laikā. Ja diametrs ir mazāks par 2,7 mm, varikocēle parasti nav palpējama un tiek uzskatīta par subklīnisku. Plexus venosus pampiniformis asinsvadu dilatācija vairāk par 2-3 mm liecina par varikocēles veidošanos. [3] Ultrasonoskopijas laikā, lai precīzāk noteiktu vēnu retrogrādu asins plūsmu, pacients tiek pakļauts provokatīvam pārbaudījumam: veic Valsalvas manevru, atrodoties stāvus pozīcijā. [1; 3; 8; 9; 25; 36]

Doplerultrasonogrāfija

Lai gan varikocēles diagnostikā palīdz virkne izmeklējumu, kā ultrasonoskopija, datortomogrāfija, magnētiskā rezonanse, venogrāfija, radionukleīdā angiogrāfija, termogrāfija, tomēr pašreiz vispāratzīta ir doplerultrasonogrāfija (mēra asins plūsmas ātrumu asinsvados, mainītu plūsmas virzienu utt.) To neizmanto kā rutīnas izmeklēšanas metodi pie varikocēles, bet kā lielisku papildinājumu precīzai diagnozes uzstādīšanai apšaubāmos un neskaidros gadījumos, ja parastā ultrasonoskopija un fizikālā izmeklēšana nesniedz pārliecinošu diagnozes apstiprinājumu, kā arī gadījumos, kad sēklinieku fizikāla izmeklēšana ir neiespējama vai apgrūtināta, piem., korpulentiem pacientiem. [1; 3; 9; 17;; 30; 31]

Nepieciešamība diagnosticēt un ārstēt subklīnisku varikocēli ir diskutējams un strīdīgs jautājums, savukārt ārstēšana ir indicēta, ja ir diagnosticēta maza palpējama vai subklīniska labās puses varikocēle, kas ir saistīta ar kreisās puses plašu varikozi vai sēklinieka atrofiju. [32]

Diferenciālā diagnostika

• Ingvināla trūce (hernia ingvinalis);
• hidrocēle (saites, skrotāla);
• epididimāla cista (spermatocēle);
• sēklinieka tumors. [36]

Ārstēšana

• Minimāli invazīvas ārstēšanas metodes:
  • laparoskopiska varikocelektomija (LV),
  • antegrāda skrotāla skleroterapija (ASS),
  • retrogrāda embolizācija (RE);

• balona emboloterapija (ballon embolotherapy);
• ķirurģiska varikocelektomija (vispārējā anestēzijā, lokālā anestēzijā, izmantojot reģionāloblokādi;
• mikroķirurģiska varikocelektomija.

Vīriešiem ar lielu varikocēli pēc varikocelektomijas literatūrā apraksta mazāku spermas kvalitātes uzlabošanos un mazāku vidējās densitātes uzlabošanos, nekā vīriešiem ar mazu varikocēli (2.attēls), kam savukārt novēro relatīvi lielāku spermas kvalitātes uzlabošanos un lielāku vidējās densitātes uzlabošanos.

2. attēls.  Anatomiski normāls labais sēklinieks un sēklvads

Lai gan 65% pacientu novēro spermas kvalitātes uzlabošanos pēc varikocelektomijas, kas ir proporcionāla varikocēles lielumam, taču arī tas līdz galam nav izpētīts. [32]

Varikocēle un infertilitāte

Varikocēli uzskata par vienu no infertilitātes, testikulāras disfunkcijas un progresējošas spermas kvalitātes mazināšanās galvenajiem iemesliem. [8] Svarīgi ir atcerēties, ka ir arī citi infertilitātes iemesli, kas ar varikocēli nav saistīti:

• infekcijas,
• iedzimtības faktori,
• hormonālās slimības,
• kriptorhisms,
• alkohols,
• smēķēšana,
• narkotikas,
• kafijas pārlieku bieža lietošana samazina spermatozoīdu kustīgumu,
• radiācija,
• rentgenstari,     
• šķietamā jeb relatīvā neauglība – sievietes organisms ir sensibilizēts pret attiecīgā partnera spermatozoīdiem,
• seksuālie traucējumi (retrogrādā ejakulācija, muguras smadzeņu traumas

mazināts spermatozoīdu daudzums ejakulātā (oligozoospermija) vai arī to pilnīgs trūkums (azoospermija – spermatozoīdi nenonāk līdz ejakulātam sēklas vadu obstrukcijas dēļ, kura var būt gan iedzimta, gan iegūta), kas var būt saistīts ar sēklinieku un priekšdziedzera darbības traucējumiem (īstā azoospermija) vai sēklas izvadceļu nosprostojumu (neīstā jeb obturācijas azoospermija)u.c.

Mūsdienās ir daudzas un efektīvas mazinvazīvas infertilitātes ārstēšanas iespējas:

• intrauterīna inseminācija (vīrieša spermas inseminācija – SI),
• mākslīgā apaugļošana (fertilizācija in vitro – IFV),
• intracitoplazmatiskā spermatozoīda injekcija oocītā (ICSI),
• mikroķirurģiska epididimāla spermas aspirācija (MESA),
• testikulāra biopsija jeb spermas ekstrakcija (TESE). [4; 8; 10; 11; 21; 40]

Pēdējā laikā pēta akupunktūras ietekmi uz ejakulāta kvalitāti, un iespējams, ka atsevišķos gadījumos arī šo procedūru varēs izmantot fertilitātes uzlabošanai. [21]

Reproduktīvās medicīnas modernās ārstēšanas metodes izvēle ārstiem prasa būt rūpīgiem, veicot izmeklējumus un izvēloties pareizāko terapijas metodi. [4; 8; 10; 11; 32]

Sēklinieka atrofijas trūkuma gadījumā indikācijas varikocelektomijai ir relatīvas un diskutējamas. Jaunam vīrietim ar varikocēli, bet normālu ipsilaterālu skrotālu tilpumu vajadzētu piedāvāt monitoringu, veicot ikgadēju testikulārā tilpuma mērīšanu (izmantojot Prādera orhidometru) un spermas analīžu novērošanu vai abus divus. Par varikocelektomijas efektivitāti infertilitātes terapijā arī ir plašas diskusijas, un vēl joprojām nav vienota lēmuma – vajag vai nevajag operēt. [31; 40]

Kopsavilkums

Vēnu saslimšana ir sen pazīstama ne tikai kāju, bet arī sēklinieku vēnās, jo abos gadījumos ir saistīta ar vēnu vārstuļi insuficienci. Infertilitātes patofizioloģija varikocēles gadījumā ir multifaktoriāla, tomēr galvenais patofizioloģiskais mehānisms ir temperatūras palielināšanās, kas pasliktina skrotālo termoregulāciju un pastiprina spermatoģenēzes šūnu apoptozi sēkliniekos. Varikocēles diagnostikā izmanto gan fizikālo, gan papildus izmeklēšanas metodes - ultratrasososkopiju un krāsu attēldiagnostisku doplerultrasonoskopiju. Komplikāciju (hidrocēle, recidīvs, testikulārās artērijas bojājums u.c.) incidence strauji samazinās, attīstot un ieviešot praksē jaunas un efektīvas mazinvazīvas ārstēšanas metodes. Nākotnē liela perspektīva ir mikroķirurģiskai varikocelektomijas tehnikai.

Operēt vai neoperēt? Tik daudz ir zināms par šo saslimšanu, taču vēl joprojām nav vienota viedokļa, kāda būtu pareizā ārstēšanas taktika, lai novērstu iespējamo infertilitātes attīstību, tāpēc katrs speciālists vadās pēc personiskās pieredzes, uzskatiem, iegūtās informācijas no literatūras avotiem.

Izmantotā literatūra:

1. Hideo Sakamoto, Yoshio Ogawa, and Hideki Yoshida. Urology 2008; 71(1): 104-109.
2. Daniel Y. Sze, MD, PhD, Jeffrey S. Kao, Joan K. Frisoli, MD, PhD, Stuart W. McCallum, MD, William A. Kennedy, MD, Mahmood K. Razavi. JVIR, April 2008: 539-546.
3. Jonathan L. Hart, Claire Lloid, Sylwia Niewiarowski, Chris J. Harvey. British Journal of Hospital Medicine, February 2008: M18-M21, Vol. 69, No 2.
4. R. Kruse, H.-C. Schuppe, J. Malms, S. Hanneken, T. Ruzicka and N. J. Neumann: Andrologia 35 (Marth 19, 2003): 217-219.
5. Yoel Siegel, Yigal Gat, Gil N. Bacher, Michael Gornish. Cardiovascular and interventional radiology, 2006; 29: 192-197.
6. By Catherine E. Bannister. Nursing 87 (February 2008): 68-69.
7. Dogan Unal, Ercan Yeni, Ayhan Verit and Omer Faruk. International Journal of Urology, 2001; 8: 227-230.
8. Vassilis Paulakis, Nikolaos Ferakis, Rachelle de Vries, Ulrich Witzsch, Edward Becht. Asian Journal of Andrology, 2006; 8(5): 613-619.
9. Mir Ali Pourbagher, Sezgin Guvel, Aysin Pourbagher and Ferhat Kilinc. International Journal of Urology, 2003; 10: 231-232.
10. Andrea M. Isidori, Carlotta Pozza, Daniele Gianfrilli, Aldo Isidori. RBM Online, 2006; Vol. 12. No 6: 704-714. Reproductive BioMedicine Online; www. Rbmoline.com/Article/2208 on web 13 April 2006.
11. Sherman J. Silbe. International Journal of Andrology, 2000; 23, Suppl. 2: 66-76.
12. Geng-Long Hsu, Pei-Ying Ling, Cheng-Hsing Hsieh, Chii-Jye Wang, Cheng-Wen Chen, Hsien-Sheng Wen, Hsiu Mei Huang, E. Ferdinand Einhorn, Guo-Fang Tseng. Asian Journal of Andrology, 2005; 7(4): 439-444.
13. Ashok Agarwal and Tamer M. Said. BJU International, 2006; 95: 503-507.
14. Sam Heye, Geert Maleux, Guido Wilms. Eur Radiol, 2006; 16: 132-136.
15. Z. Ozturk, B. Tander, A. Aydin and Z. Cetinkurisun. BJU International, 2007; 12: 232-234.
16. Rima Dada, R. Kumar, M. Shamsi, T. Sidhu, A. Mitra, S. Singh, R. Kumar, R. Sharma, S. Gupta, N. Gupta. Indian Journal of Medical sciences. Mumbai: Sep. 2007. Vol. 61, Iss. 9: 505-510.
17. Giuseppe Paradisso Galatioto, Giovanni Luca Gravina, Giovanni Angelozzi, Antonia Sacchetti, Pier Ferdinando Innominato, Gianna Pace, Guido Ranieri, Carlo Vicentini. World J Urol, 2008; 26: 97-102.
18. Emin Ozbek, Mustafa Cekmen, Abdullmuttalip Simsek, Yusuf Turkoz, Ahmed Soylu, Y. Ozlem Ilbey, M. Derya Balba. Int Urol Nephrol, 2008; 40: 679-683.
19. M. Palito, Jr., G. Muzzonigro, R. Centini, R. Candelari, E. Antico, M. Boscaro, F. Montero, G. Ricciardo-Lamonica, G. Balerica. Urol Int, 2004; 72: 150-153.
20. Carlo Trombetta, Giovanni Liguori, Stefano Bucci, Stefano Ciciliato, Emanuele Belgrano. Urol Int, 2003; 70: 113-118.
21. B. Bartoov, F. Eltes, M. Reichart, J. Langzam, H. Lederman, N. Zabludovsky. Archives of andrology, 1999; 43: 13-25.
22. G. Cavallini, G. Biagiotti, A. P. Ferraretti, L. Gianaroli and G. Vitali. BJU International, 2003; 91: 513-518.
23. Yoshiyuki Matsui, Noriaki Utsunomiya, Kentaro Ichioka, Norihumi Ueda, Koji Yoshimura and Akito Terai: Spontaneous rupture of varicocele testis associated with advanced pancreatic cancer. Int J of Urol, 2004; 11: 1145-1146.
24. Roland Tauber and Dietrich Pfeiffer: Surgical Atlas. Varicocele: antegrade scrotal sclerotherapy. BJU International, 2006; 98: 1333-1344.
25. Giovanni Maria Colpi, Luca Carmignani, Franco Nerva, Guido Piediferro, Fabrizio Castiglioni, Cristina Grugnetti and Galasso: Surgical treatment of varicocele by a subingvinal approach combined with antegrade intraoperative sclerotherapy of venozus vesels. BJU International, 2006; 97: 142-145.
26. R. Onur, A. Semercioz, I. Orhan, H. Jekeler: The effects of melatonin and antioxidant defence system on apoptosis regulator proteīns (Bax and Bcl-2) in experimentally induced varicocele. Urol Res, 2004; 23: 204-208.
27. E. Ozbek, M. Yrekli, A. Soylu, M. Davarci and M. D. Balbay: The role of adrenomedullin in varicocele and impotence. BJU International, 2000; 86: 694-698.
28. S. Beutner, M. May, B. Hoschke, C. Helke, M. Lein, J. Roigas, M. Johannsen: Treatment of varicocele with reference to age: a retrospective comparison of three minimally invasive procedures. Surg Endosc, 2007; 21: 61-65.
29. Profesora Jāņa Gardovska redakcijā (Latvijas Medicīnas akadēmija, Rīgas Stradiņa universitāte, Latvijas Ķirurgu asociācija). Ķirurģija. V. Lietuvietis, Varikocēle; Rīga, 2001; 573.
30. www.medline.com; Varicocele, from Wikipedia, the free encyclopedia;
31. www.google.lv, Varicocele.
32. www.medline.com; Varicocele, Cornell University Weill Medical College, Cornell Institute for reproductive Medicine, Center for Male Reproductive Medicine and Microsurgery.
33. www. MayoClinic.com, Varicocele;
34. Docente Dr. med. Ausma Bērziņa, Docente Dr. med. Inese Kokare, Docente Dr. med. Džanna Krūmiņa (Latvijas Medicīnas akadēmija / Rīgas Stradiņa universitāte, Anatomijas un antropoloģijas institūts, Anatomijas studiju nodaļa). Centrālā nervu sistēma, perifērā nervu sistēma un angioloģija; Rīga AML/RSU, 2000; 160, 169.
35. O. S. Al-Taan, J. M. Featherstone, A. M. Ress, W. T. Young, T. P. Stephenson. Int Urol Nephrol, 2007; 39: 369-371.
36. www. campbellsurology.com; Donna R. Coffmann, MD, St Lukes Hospital, St. Louis, Missouri: Higer body mass index is associated with a lower risk for varicocele. 29 January 2007.
37. James A. Daitch, M. D., and Anthony J. Thomas, Jr., M. D.: Varicocele; 210-213.
38. Pēteris Apinis. Cilvēks. Anatomija. Fizioloģija. Patoloģijas pamati: Dzimumdziedzeri un reproduktīvā sistēma; 690-700.
39. www.liis.lv; Henrihs Brikners. “Vai tu jau domā par mīlestību?”; Rīga, Zvaigzne, 1985; 30-37.
40. www.piramida.lv; Dr. med. J. Ērenpreiss, andrologs: Mākslīgā apaugļošana un neauglība.