Urīnpūslis

Ārstēšana

Nav iespējams aprakstīt visas urīnpūšļa slimību ārstēšanas metodes. Šajās lapās runāsim tikai par pašām izplatītākajām.

Urīnpūšļa iekaisums (cistīts)

Ārstēšana atkarīga no cistīta iemesla. Ja ir tikai cistīts, tad to ārstē ar antibiotikām. Jānosaka baktēriju tips, kuras izraisa slimību, un, ņemot vērā mikrobu jutību uz antibiotikām, jāizvēlas preparāts.

Tomēr dažos gadījumos par pamatu cistītam ir citas slimības - akmeņi, svešķermeņi, vīriešiem prostatīts. Tādēļ pirms ārstēšanas sākšanas obligāti jāizdara izmeklēšana, kura izslēgtu šīs patoloģijas. Jāatbrīvojas no akmeņiemun citiem svešķermeņiem.

Prostatīta ārstēšana ir daudz ilgāka. Labdabīgās prostatas palielināšanās vai prostatas vēža gadījumā urīnizvadkanāla sašaurināšanās dēļ var neiztukšoties urīnpūslis. Urīna pārpalikums pēc urinēšanas urīnpūslī palielina infekcijas iespēju.

Ja urīna reakcija ir tuvu neitrālai, tad infekcijas var atkārtoties bieži.

Nereti urīnpūšļa infekciju iemesls ir nepietiekama urīna izdalīšanās, piemēram, ja šķidrumu zaudē svīstot vai uzturā nepietiekami lieto šķidrumu. Tādā gadījumā urīnpūslis neattīrās, baktērijas netiek pietiekami bieži izskalotas un savairojas. Tādēļ urīnceļu infekciju gadījumā pastiprināti jālieto šķidrums - nevajag baidīties, ka būs jāurinē bieži.

Urīnpūšļa akmeņi

Ja akmens nav pārāk liels, to iespējams sašķelt caur cistoskopu un daļiņas izskalot ārā. Šī metode nav pielietojama, ja akmeņi ir ļoti lieli - tādus labāk izņemt ar "tradicionālo" operāciju.

Svarīgs ir urīnpūšļa akmeņu rašanās iemesls - piemēram, nierakmeņi, palielināta prostata vai cits šķērslis urīnkanālā, vai vielmaiņas traucējumi. Jāārstē iemesls un tad jācer, ka akmeņi neveidosies.

Par iemeslu abām iepriekš aprakstītajām slimībām bieži ir nepietiekams šķidruma patēriņš uzturā. Normāli būtu lietot tik daudz šķidruma, lai diennakts laikā veidotos ne mazāk kā divi litri urīna.

Urīna nesaturēšana

Ārstēšana atkarīga no slimības cēloņiem. Ja iemesls ir ļoti jutīgs urīnpūslis - jau pie maza tā pildījuma gribas urinēt, bieži jāskrien - tad iespējams to nomierināt ar dažādiem preparātiem.

Ja par iemeslu ir urīnpūšļa slēdzējmuskuļa nepietiekamība, tad ir divi varianti. Pirmais - vingrinājumi, ārstnieciskā fizkultūra. Šajā gadījumā nepieciešama pacienta uzņēmība un vēlme to darīt. Tas aizņem zināmu laiku un fizisku piepūli, un liela daļa pacientu to nevēlas. Taču nav vēl izdomāta tablete, kura padarītu muskuli spēcīgu. Ja vingrinājumi palīdz, efekts ir ilgstošs.

Otrs variants ir ķirurģisks. Rezultāts būs tūlīt pēc operācijas, tomēr ne ilglaicīgs, turklāt iespējams, ka var pat nepaveikties. Parasti operācija jāatkārto pēc 5 - 7 gadiem.

Daudzi pacienti tomēr izvēlas ķirurģisko pieeju - droši vien tādēļ, ka tā pacientam ir vienkāršāk: nav jāpiepūlas.

Urīnpūšļa vēzis

Urīnpūšļa vēža ārstēšana ir ļoti atkarīga no audzēja izmēra un tā, cik dziļi tas ieaudzis urīnpūšļa sienā, kā arī no tā, cik plaši tas izpleties pa urīnpūsli. Audzēja izplatība citās ķermeņa daļās arī ietekmēs terapijas izvēli.

Transuretrālā urīnpūšļa rezekcija

Transuretrālā urīnpūšļa rezekcija

Ja audzējs atrodas pie urīnpūšļa sienas un nepārklāj lielu urīnpūšļa laukumu, to parasti var izoperēt caur cistoskopu. Šo operāciju sauc par transuretrālo urīnpūšļa rezekciju(TUR - sk. att.). Pēc operācijas nepieciešamas biežas pārbaudes, cistoskopijas, lai varētu noteikt atkārtotu audzēju jau agrīnā tā attīstības stadijā. Pirmajā un otrajā gadā novērojumi nepieciešami ne retāk kā katrus trīs mēnešus; ja šajā periodā slimība nav atkārtojusies, t.i., ja nav bijis recidīvs, tad katrus četrus mēnešus.

Ja audzējs ir ieaudzis urīnpūšļa sienā, to nevar izoperēt caur cistoskopu (TUR - sk. att.). Šādā gadījumā nepieciešama atvērta operācija, lai izgrieztu urīnpūšļa daļu, kura satur audzēju. Tā ir urīnpūšļa rezekcija.

Ja audzējs nav ļoti agresīvs, tomēr plaši izplatījies pa urīnpūsli, tad labus rezultātus var sasniegt, ārstēšanu kombinējot: staru terapija urīnpūslim un pēc tam TUR vai atvērta urīnpūšļa operācija.

Ja audzējs ir agresīvs vai aizņem urīnpūšļa lielu daļu, vai ieaug urīnpūšļa sienā, tad jāizņem viss urīnpūslis. Arī šai operācijai jābūt savlaicīgai, jo ar katru dienu pieaug iespēja, ka audzējs ir metastazējies. Pēc šādas operācijas urīnvadus var izvadīt uz ādas, bet tas pacientam sagādā neērtības, cieš dzīves kvalitāte, tādēļ tāds urīna novadīšanas veids nav populārs. Urīnvadi tiek ievadīti resnajā zarnā, izveidojas kloāka. No izolēta zarnas segmenta iespējams izveidot jaunu urīnpūsli, tā ka pacients pats var urinēt. Vēl var izveidot no zarnas maisu, kura vienā galā iešūti urīnvadi un pretējais gals iešūts ādā tā, ka speciāls vārstulis neļauj urīnam no tā izplūst. Slimnieks noteiktās stundās ievada caur šo vārstuli katetru (tievu caurulīti) un tādā veidā atbrīvojas no urīna. Šādas operācijas iespējamas pacientiem ar puslīdz normālu vispārējo veselības stāvokli un tiek veiktas tikai tad, ja viņi to spēs izturēt. Ja nē, tad alternatīva var būt staru terapija, tomēr tai nekad nebūs tik augsts izārstēšanās procents.

Atsevišķos gadījumos vislabākā metode ir papildu ārstēšana ar ķīmiopreparātiem.

Ja audzēji vairākkārt atkārtojas, tad bieži palīdz regulāra urīnpūšļa skalošana ar attiecīgiem ķīmiopreparātiem.

Urīnpūšļa vēzis ir izārstējama slimība, ja tiek atklāta laikus vai ir izvēlēta pareiza ārstēšanas taktika atkarībā no slimības izplatības stadijas un agresivitātes.