Latviešu vīrietis ir strādīgs un ar humoru, bet pie ārsta iet baidās vai kautrējas, novērojis publicists Ēriks Hānbergs.
Viņš pats uz sarunu ierodas stalts, tērpies koši dzeltenā kreklā un tumšā uzvalkā. Kungs ir vārds, ko gribas lietot, lai viņu raksturotu. Kā vēlāk sarunā noskaidrojas, viņaprāt, tieši stalta stāja jebkurā vecumā un situācijā ir tā, kas raksturo vīrišķīgu vīrieti, bet tādu izauklēt varot tikai īsta sieviete.
– Kāds ir vidējais latviešu vīrietis?
– Latviešu vīrietis vispirms jau ir strādīgs cauri laikiem un arī tagad. Kaut ļoti pārdzīvojam, ka tik daudzi aizbrauc uz Īriju, var priecāties, ka Latvijas vīrieši nav tikai melnstrādnieki, bet diezgan ātri uzkalpojas amatos un veido arī paši savus uzņēmumus.
– Vai nav tā, ka latviešu vīrieši labprātāk ir darba ņēmēji, nevis devēji?
– Daļēji tā ir, bet īpaši laukos veidojas jauns lielsaimnieku slānis, kas ir darba devēji. Negācija ir tā, ka laukos ir arī slānis, kas degradējies un nodzēries. Kad saimniekiem vajag labus strādniekus, tos ir grūti dabūt.
Krīze, kas mums ir nodarījusi daudz pāri gan ekonomiski, gan psiholoģiski, tomēr darījusi arī ko labu, jo rodas daudz jaunu un interesantu ideju un risinājumu.
– Vai krīzi pārvarēt vīriešiem ir grūtāk nekā sievietēm?
– Ja vīrietis zaudē darbu vai viņa firma bankrotē, protams, viņam ir lielāks kauns nekā sievietei. Psiholoģiski viņš pārdzīvo dziļāk un sāpīgāk, un ne visi spēj piecelties, radoši mēģināt sevi realizēt.
– Kāda pašlaik ir vīrieša loma sabiedrībā? Vai rietumu kultūrai raksturīgie termini «džentlmenis», «kungs», « ģimenes galva» un citi vēl ir aktuāli?
– Tik stingri kā senāk vairs nav, ka, ņemot sievu, jābūt turīgam, lai būtu ģimenes galva. Ir vīriešu slānis, kas meklē turīgas dāmas, lai izklaidētos un parazitētu.
Manuprāt, sabiedrība vīriešos par maz kultivē lirismu. Vīrieši vienmēr bijuši racionāli, bet pašlaik nereti viņi attiecībās ir noplicinājuši sevi. Pārāk racionāli un brīžiem kautrējas būt liriski. Manuprāt, arī džentlmenisms vīriešos ir pazudis. Nedomāju tajā pārspīlētajā veidā, kā tas bija pirmskara Latvijā. Attiecībām jābūt brīvākām un plastiskākām, bet džentlmenim jāsāk būt jau skolas laikā pret meitenēm. Pašlaik zēni ir tādi, ka meitenes ļaujas būt puiciskākas, pīpējošas, varošākas.
– Kā, jūsuprāt, var padarīt par džentlmeni?
– Izstāstīšu piemēru. Mums redakcijā bija žurnālists Pēteris Bormanis, kurš pat tad, kad kabinetā ienāca kolēģe, vienmēr piecēlās. Sievietes vienmēr jūsmoja, ka Pēteris ir uzvedīgs, ka Pēteris ir pieklājīgs, tādēļ viņš mums dažkārt kļuva pat par kaitinošu parādību, jo arī pašiem vajadzēja saņemties. Ļoti daudz var izdarīt, ja ir kāds, kas ar savu piemēru ir džentlmenisks!
– Kā latviešu vīriešiem ir ar līderismu un spēju samierināties, ka nereti priekšnieces ir sievietes?
– Par to var tikai priecāties, ka sievietes uzdrošinās un spēj tikt ar visu galā. Es neteiktu, ka vīriešu līderisms zūd. Viņi no seniem laikiem bijuši kauslīgi, lai iekarotu savu vietu sabiedrībā. Līderisma izpausmes sabiedrībā brīžiem ir pat ļoti nežēlīgas.
– Vai ir kas tāds, kas padara par vīrieti Latvijā? Kā zināms daudzās sabiedrībās un kultūrās ir šādi rituāli.
– Manuprāt, to dara gan darbs, gan armija. Skatos un pārdzīvoju, ka izzudusi stājas mācība, kas pirmskara Latvijā visiem puišiem bija armijā jāiemācās, trīs mēnešus dienot. Šobrīd mums ir profesionāla armija, kurā tas nav jādara. Tomēr to varētu risināt, ja skolā bez sporta stundas iemācītu bērniem arī dejot. Saprotu, ka tagad visi var dejot un barā tas vairs nav vajadzīgs, bet, manuprāt, svarīgi iemācīt dejas pāra kultūru. Kā puisim uzlūgt meiteni, dejot, šīs iemaņas, īpaši ar valsi, ietrenē stāju. Jaunieši bieži vien ir sakņupuši un ļengani. Tā ir šī atvieglotā attieksme pret stāju. Atceros, ka pirms daudziem gadiem, kad mūžībā aizgāja rakstnieks Miervaldis Birze, pie viņa kapa rakstnieks Zigmunds Skujiņš sacīja, ka agrāk, rakstniekus izvadot, paši nesām zārku, tagad esam kļuvuši vecāki, bet jaunie vairs nespēj to izdarīt. Jaunie rakstnieki garīgi ir ļoti varoši, bet pietrūkst fiziskā rūdījuma un stājas.
– No kā, jūsuprāt, visvairāk atkarīga vīrieša fiziskā un garīgā veselība?
– Garīgo veselību var uzturēt galvenokārt optimisms. Šobrīd sabiedrībā daudzi vīrieši, kopā esot, piemēram, viesībās, žēlojas, vaid un pukst. Brīžiem šīs vaimanas ir pat traģikomiskas. Tas maina vīrišķību. Ja vīrietī noplok optimisms, tad garīgā vīrišķība zūd. Tā ir iegājies, ka šī laika paātrinātajā dzīves ritmā īpaši vīrieši grib visu uzreiz, momentā kļūt bagāti, uzreiz gūt panākumus. Nekultivējam pakāpeniskumu, tādēļ daudziem ir grūti samierināties ar to stāvokli, kādā viņi ir. Alkatība plosa sabiedrību, jo nav līdzsvara, ko radītu stabils vidējais slānis, ja tāds būtu.
Fizisko veselību uztur ne tikai darbs un vingrošana, bet arī sevis uzraudzīšana. Negribu publiski plātīties, bet dažkārt paziņas un draugi mani apceļ, jo noteikti divreiz gadā eju pie zobārstes. Divas reizes gadā, vienalga, vai kas sāp vai nesāp, eju pie ģimenes ārstes. Tāpēc man gadu gaitā ārkārtīgi reti gadās, ka zobs iesāpas. Regulāri konsultējos ar «atzara» dakteri, kas īpaši ārstē kādu ķermeņa daļu vai struktūru. Tas mani dara spēcīgāku. Pirms daudziem gadiem atmetu smēķēšanu, bet pirms 15 gadiem biju spiests atteikties no alkohola, un šķiet, ka organisms visus šos gadus saka par to paldies.
– Kā pats saglabājat optimismu, lai nevajadzētu gausties?
Iespējams, tā pamatā ir tēze, ko manī ieaudzinājuši vecāki un vide, kas manā bērnībā bija laukos. Tas princips ir priecāties par kaimiņa prieku un veiksmi. Nevis apskaust, bet censties, lai pats ko sasniegtu. Braukājot pa laukiem, priecājos, ka tur kaut kas notiek, tāpat, staigājot pa Rīgu, priecājos, ka kāda māja tiek atjaunota, un šis prieks mani uzlādē.
– Esat dibinājis un darbojaties Omulības klubiņā. Kā latviešu vīriešiem ar humora izjūtu?
– Manuprāt, latviešu vīriešiem ar humoru viss ir kārtībā. Dažādu paaudžu viesībās un saietos ir milzīgi daudz smieklu, vai tad ne? Vienmēr. Cita lieta ir, ka publiskajā telpā vīrieši apjūk un sēž mēmi. Tādēļ kopā ar Jāni Ķuzuli Latviešu Biedrības namā kultivējam Omulības klubiņu. Mans ierosinājums ir, ka katram vīrietim, ierodoties viesībās, vajag sagatavoties. Lielākoties ejam paklausīties, apsveikt, paņemot līdzi kādu dāvaniņu, bet ir jāsagatavojas, lai arī pats būtu interesants sabiedrībai. Jāsagatavo vēstījums, par ko runāsi un iesaistīsi citus. Varu pastāstīt savu piemēru. Jau vairāk nekā desmit gadus esmu atraitnis un vienās viesībās vaicāju padomu, ko tuvāki un tālāki paziņas teiktu, ja es bildinātu sabiedrībā pazīstamu dāmu, ko esmu nolūkojis, bet viņa to nezina. Vai tā drīkst? Protams, atstāju intrigu, kas tā par dāmu un vai tāda ir. Pēc tam sākās spraiga diskusija par šo tēmu un vēl vairākkārt, uz ielas sastopoties, man paziņas jautāja, cik tālu esmu ticis ar dāmu un kura tā ir. Sabiedrībā sākās sarunas un omulīga apspriešana. Ar šo piemēru ilustrēju to, ka publiskajā telpā jākultivē humors un omulība, jo bieži atnākam uz viesībām kā uz uzvedumu un gaidām, ka mūs izklaidēs. Turklāt sabiedrība ir daudz veselīgāka, ja tā spēj par sevi ironizēt.
– Vai un kā, jūsuprāt, atšķiras vīrieši laukos un pilsētā? Vai tas saistīts ar veselību?
– Pilsētas un lauku vīrietis pēc apģērba vairs neatšķiras, bet pēc vaiga vēl joprojām lauku vīrietis izskatās iedegušāks un veselīgāks. Tomēr nereti tas ir maldīgi, jo daļa lauku vīriešu vairās no dakteriem. Kad pienāk katastrofāls brīdis, sarežģījumi ir daudz smagāki.
– Vai tā ir vīriešu nespēja atzīt savu vājumu?
– Visbiežāk vienkārši nav laika. Vēl arī uzskats, ka «nav jau vēl tik traki», kāpēc traucēt ārstu. Tā ir sevis mānīšana. Vīrišķība šajos gadījumos tiešām izpaužas kā nespēja atzīt savu vājumu. Bieži esmu dzirdējis vīriešus stāstām, ka gadiem nav bijuši pie daktera.
– Kā varētu «piespiest» vīriešus mainīt šo nelāgo paradumu?
– Manuprāt, līdzšinējie uzrunājumi ir pārāk netieši, tādēļ neiedarbojas. Manā bērnībā dakteris dažreiz brauca uz mājām un skaidroja, kā veselīgi dzīvot, ienāca apjautāties par to, kā visi jūtas, un aprunāties. Tas bija veiksmīgs risinājums, bet nezinu gan, kā to varētu darīt tagad, kad ārsti ir tik aizņemti. Tomēr, ja medicīnas institūcija spētu būt vairāk dialogā ar sabiedrību, arī dakteru noslogojums vēlāk samazinātos.
Foto: Aigars Hibneris
