Viens no izplatītākajiem uroloģiskajiem audzējiem vīriešiem ir urīnpūšļa vēzis. Parasti vēža šūnas skar urīnpūšļa sieniņas virsējo daļu – gļotādu, bet, slimībai attīstoties, izplatās dziļākos audos, proti, muskuļslānī, un var sasniegt arī citus orgānus.
Vairāk par šo nopietnu slimību lūdzām pastāstīt Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra GaiļezersurologuKļimu Ļeoņenko.
– Katru gadu kāda no onkoloģiskajām slimībām Latvijā tiek diagnosticēta vairāk nekā 11 tūkstošiem cilvēku. Parasti runā par plaušu vēzi, vīriešiem par prostatas vēzi, bet par urīnpūšļa audzēju ir dzirdēts retāk.
– Urīnpūšļa vēzim tiek pievērsta mazāka uzmanība, lai gan izplatības ziņā tā ir 11. biežāk sastopamā patoloģija pasaulē abiem dzimumiem, un tas ir 7. visbiežāk diagnosticētais vēzis vīriešu populācijā. Slimība ir pietiekami sarežģīta, prasa savlaicīgu ārstēšanu, bet, par laimi, 75% gadījumu urīnpūšļa vēzi konstatē pirmajā stadijā, kad to var radikāli izārstēt ar vismazāko iedarbību uz pacientu.
– Vai atšķirībā no citiem vēža veidiem pacients to var pamanīt pats?
– Ne vienmēr. Bet tā kā pirmā slimības pazīme visbiežāk ir hematūrija jeb asins piejaukums urīnā, to pacients var pamanīt pats. Diemžēl tāpat kā gandrīz visām onkoloģiskajām slimībām, tādi nopietni simptomi kā sāpes vai citu orgānu darbības traucējumi parādās tikai trešajā vai ceturtajā stadijā.
– Ne katrs pievērš uzmanību tam, kādā krāsā ir viņa urīns.
– Tāpēc ir iespēja vismaz reizi gadā nodot urīna analīzes. Ja tajās parādās asinis, tad tas ir viens no rādītājiem, lai aizietu uz konsultāciju pie urologa.
– Tātad ikvienam vīrietim vajadzētu pievērst uzmanību tam, vai viņa urīnā nav asins piejaukuma?
– Jā. Ir mikrohematūrija un makrohematūrija. Mikrohematūrija ir stāvoklis, kad tikai laboratoriski var konstatēt eritrocītu piejaukumu urīnā, kas pārsniedz normu. Norma ir līdz 25 eritrocītiem redzes laukā. Bet ir arī otrs stāvoklis – makrohematūrija. Šādā gadījumā makroskopiski var identificēt asinis urīnā, respektīvi, ar aci saskatīt, ka urīns ir sarkans.
– Vai tas nozīmē, ka ikvienam reizi gadā vajadzētu nodot urīna analīzes?
– Vienreiz gadā katram cilvēkam ir jānodod urīna analīzes un bioķīmiskās analīzes, jānoskaidro pilna asins aina, jāuztaisa ultrasonogrāfija vēderam un plaušu rentgens. Īpaši tas attiecināms uz cilvēkiem vecumā pēc 50 gadiem, kad vairākkārt pieaug onkoloģisko slimību risks.
– Vajadzīga arī vēdera dobuma ultrasonogrāfija?
– Jā. Bet, lai veiktu urīnpūšļa ultrasonogrāfiju, tam jābūt pilnam. Ļoti bieži pacienti neko neēd pirms izmeklēšanas un iztukšo arī urīnpūsli. Tādā gadījumā sonoskopists nevar novērtēt urīnpūšļa sienu. Sonoskopija ir diagnostikas metode, kas ļauj noteikt ekzofītus ‒ uz urīnpūšļa lūmena augošos audus. Tātad ārstam, veicot sonoskopiju, jau var rasties aizdomas par urīnpūšļa vēzi.
– Tomēr ir viens «bet». Jūs minējāt, ka īpaši svarīgi tas ir cilvēkiem pēc 50 gadiem, bet ļoti daudziem šajā vecumā ir arī urīna nesaturēšana. Viņi baidīsies iet ar pilnu urīnpūsli uz ultrasonogrāfiju.
– Taisnība. Ir tāda problēma, bet visiem saviem pacientiem es iesaku apmēram 45 minūtes, stundu pirms izmeklējuma (parasti tas notiek plānveidā poliklīnikā, un visiem ir zināms apmeklējuma laiks) izdzert 0,5–0,75 litrus ūdens vai kāda cita šķidruma. Šajā laikā urīnpūslis uzpildīsies, un šķidruma tilpums būs pietiekams, lai veiktu izmeklējumu, bet urīnpūslis nebūs pārpildīts un neradīsies situācija, ka cilvēks tikai ar pūlēm spēs saturēt urīnu, un, zobus sakodis, gulēs uz kušetes.
– Ja cilvēks aiz nezināšanas uz ultrasonogrāfiju aiziet ar tukšu pūsli, vai tādā gadījumā audzēju nevar konstatēt?
– Jā, tas var būt paslēpties. Man ļoti patīk salīdzinājums ar gaisa balonu. Kad gaisa balons ir piepūsts, var pateikt, kura siena tam ir plānāka, kura biezāka, un redzēt, kas ir balonā. Savukārt, ja tas ir tukšs, tad vienkārši var redzēt tādu gumijas lupatiņu un nevar pateikt, vai iekšā kaut kas ir vai nav. Tieši tāpēc ir nepieciešams, lai urīnpūslis būtu pilns.
– Kādas vēl pazīmes bez asins piejaukuma urīnā var liecināt par urīnpūšļa audzēju?
– Visbiežāk tā tomēr ir hematūrija, citu specifisku simptomu nav. Katrā ziņā urīnpūslis vēža gadījumā parasti nesāp.
– Ja parādās sāpes, tad situācija jau ir pavisam nopietna?
– Sāpes kādā organisma daļā parāda, ka tur kaut kas nav kārtībā. Vienkārši jānoskaidro, vai tās saistītas ar problēmu mugurā – jostas krustu daļā – vai kādu infekciju, vai tomēr ar onkoloģiju.
– Ja ir urīnpūšļa audzējs, kurā vietā sāpēs?
– Parasti sāp vēdera lejasdaļā virs kaunuma kaula.
– Ir dzirdēts ārstus sakām: ja ir vēzis, tad var sāpēt bez apstājas. Vai tā tiešām ir?
– Tiešām, var sāpēt nepārtraukti, bet viss ir atkarīgs no tā, cik plašs process. Dažreiz cilvēks kaut ko dara un atslēdzas no tā, ka viņam sāp, un to pat nepamana. No otras puses, ja procesā ir iesaistīti blakus esošie orgāni, tad var parādīties šo orgānu sistēmu darbības traucējumi, piemēram, kad ir traucēta urīna attece no nierēm, tad sāp mugura. Ja audzējs ir cauraudzis uz taisno zarnu, tad ir sāpes vēdera izejas laikā, bet, ja tiek skarti nervi, būs neiroloģiska simptomātika.
– Ja urīnpūšļa audzēju atklāj laikus, vai ir iespēja, ka cilvēks izveseļosies?
– Kā jau teicu, 75% gadījumu mēs diagnosticējam vēzi pirmajā stadijā, kad ir iespējama radikāla orgānu saglabājoša ārstēšana – transuretrāla urīnpūšļa rezekcija. Pēc šīs operācijas iespējams panākt ilgstošu slimības remisiju.
– Ko nozīmē rezekcija?
– Rezekcija ir ķirurģiska operācija, kas sevī ietver pilnu vai daļēju orgāna evakuāciju (izņemšanu). Rezekcijas laikā pa urīnizvadkanālu ievada speciālu aparātu rezektoskopu, ar kura palīdzību redzes kontrolē noņem visus audzēja audus. Ja ir nepieciešams, tiek izmantota zilās gaismas cistoskopija, kas atvieglo sīka vēža konstatāciju.
– Tātad urīnpūslis paliek, bet likvidē tikai slimos audus?
– Jā. Ir ļoti svarīgi saprast, ko nozīmē katra no četrām onkoloģiskās slimības stadijām. Pirmajā stadijā ir skarta tikai urīnpūšļa gļotāda. Otrajā stadijā jau ir iesaistīts muskuļu slānis. Ja vēzis ir otrajā stadijā, jātaisa liela, plaša operācija, evakuējot visu urīnpūsli un izveidojot rezervuāru urīnam, šādi nodrošinot urīna derivāciju.
– Kas ir derivācija?
– Tā ir urīna atteces nodrošināšanas metode. Viena no visplašāk izmantotajām ir derivācija pēc Brikera, kad ņem apmēram 20 cm garu tievās zarnu segmentu un no tās izveido rezervuāru urīnam.
– Vai tādā gadījumā cilvēks var saturēt tikai ļoti nelielu urīna daudzumu un viņam diezgan bieži jāiet uz tualeti?
– Viss ir atkarīgs no tā, cik liels ir rezervuārs. Vidēji to taisa no 15–20 cm garas tievās zarnas daļas. Šādā gadījumā cilvēkam vienmēr uz vēdera priekšējās sienas ir maisiņš, kur krājas urīns. Tas ir urīnsavācējmaiss, kas normāli iztukšojas ar speciāla krāniņa palīdzību. Ir arī citas urīna derivācijas metodes, piemēram, ilioneobladers: šajā gadījumā no tievās zarnās posmiem izveido jaunu urīnpūsli. Ar to gan ir saistītas vairākas problēmas, jo trūkst muskuļa, kas nodrošinātu jaunā urīnpūšļa iztukšošanos.
– Kas jādara trešajā un ceturtajā stadijā?
– Šajās stadijās viss ir atkarīgs no tā, ko ārsti vēl var vai vairs nevar izdarīt. Svarīgi, cik lielā apjomā slimība izplatījusies mazajā iegurnī. Trešajā stadijā audzējs ieaug tauku kapsulā, kas atrodas apkārt urīnpūslim. Šajā gadījumā vēl ir iespējams taisīt radikālo operāciju cistektomiju, kad izņem visu urīnpūsli. Ceturtajā stadijā tad liela nozīme ir tam, kuros blakus esošajos orgānos audzējs ir ieaudzis – taisnajā zarnā, urīnvados, asinsvados vai mazā iegurņa muskuļos.
– Tātad faktiski jebkurā audzēja stadijā tiek veikta operācija?
– Jā. Mūsu klīnikā ir īpaša kārtība, kuru ārsti ievēro. Kad pie mums nāk pacienti ar aizdomām par audzēju vai sonogrāfiski, datortomogrāfiski jau pierādītu veidojumu urīnpūslī, viņiem tiek taisīta urīna citoloģiskā izmeklēšana – tā ir urīna mikroskopija, kad citologs meklē audzēja šūnas urīnā. Pēc tam tiek veikta cistoskopija – urīnpūšļa apskate no iekšpuses ar speciālu aparātu (ar cistoskopu vai fibrocistoskopu). Vēl viena metode ir datortomogrāfija urīnceļiem ar kontrastvielu. Šie trīs izmeklējumi ir standarts, ko mēs izmantojam visiem pacientiem. Nākamais solis jebkurā gadījumā ir histoloģiskā materiāla paņemšana, ko mēs darām transuretrālās urīnpūšļa rezekcijas laikā. Ja mēs izņemam visu audzēju un histoloģiski tiek pierādīts, ka tas neskar muskuļu slāni, tad audzējs ir pirmajā stadijā, kad var veikt aktīvu pacienta novērošanu, lai laikus atklātu recidīvu un uzsāktu atbilstošu ārstēšanu.
– Tātad pirms operācijas tiek izdarīti trīs izmeklējumi, lai apstiprinātu vai noliegtu aizdomas?
– Gan urīnpūsli, gan urīnvadus, gan nieru piltuves no iekšpuses klāj vienāds epitēlijs. Dažreiz veidojumi urīnpūslī var būt citu audzēju izpausme, tāpēc, lai izslēgtu audzēju augšējos urīnceļos, ļoti svarīga ir datortomogrāfija. Savukārt, apskatot urīnpūsli ar cistoskopu, tiek novērtēti apakšējie urīnceļi, respektīvi, urīnpūslis un urīnizvadkanāls.
– Kādi varētu būt urīnpūšļa vēža rašanās cēloņi?
– Smēķēšana! Urīnpūšļa vēža incindence vīriešiem ir krietni lielāka nekā sievietēm, un tas ir saistīts ar to, ka vīrieši vairāk smēķē. Lai gan pēdējā laikā bieži tiek runāts, ka arī sievietēm urīnpūšļa vēzi sastop biežāk, jo viņas sākušas aktīvāk smēķēt.
– Smēķēšana ir viens cēlonis, bet urīnpūšļa vēzis taču var būt arī nesmēķētājiem.
– Lielu lomu spēlē iedzimtība. Ja ģimenē kāds ir slimojis ar urīnpūšļa vēzi, tad pastāv liela varbūtība, ka pēcnācēji arī saslims.
– Kā jūs skatāties uz ģenētiskajām analīzēm, kas tagad ir tik populāras?
– Es uzskatu, ka cilvēkam ir jārūpējas par savu veselību neatkarīgi no tā, vai viņam ir predispozīcija uz kādu slimību, vai nav. Ja cilvēks saņem ģenētisko izmeklējumu atbildi, kurā teikts, ka viņam nav konkrētās predispozīcijas, tas nenozīmē, ka viņš drīkst maz gulēt, smēķēt, lietot alkoholu vai kā citādi nerūpēties par savu veselību.
– Jūs jau minējāt, ka urīnpūšļa audzējs lielākoties var parādīties pēc 50 gadu vecuma. Vai ar to mēdz slimot arī jaunāki cilvēki un bērni?
– Neesmu kompetents runāt par bērniem, jo Gaiļezersir pieaugušo stacionārs. Taču mūsu praksē ir bijuši gadījumi, kad jauniem cilvēkiem konstatēti veidojumi urīnpūslī. Viņiem tika veikta transuretrālā rezekcija (operācija), un histoloģiski pierādīts urīnpūšļa vēzis.
– Kāda ir urīnpūšļa vēža pacientu dzīvildze?
– Piecu gadu dzīvildze – 77% gadījumu, desmit gadu dzīvildze – 70%. Jā, tas ir diezgan daudz. Protams, ar piebildi, ka slimība diagnosticēta agrīni. Turklāt, ja pacientam ir konstatēta un izārstēta šī patoloģija, ļoti svarīgi pēc tam regulāri novēroties pie urologa.
Ilona Noriete ''Tautai un Veselībai''
