Jaunības maksimālismā vīrieši bieži vien aizmirst rūpēties par sevi, par savu veselību. Taču pienāk brīdis, kad ķermenis dod nepārprotamus signālus, ka vajag sākt rīkoties. Šajā brīdī vīrietim ir jāizšķiras – pievērt uz to acis vai arī būt patiesam pret sevi un saprast, ka vairs nav 18.
Vīrieša loma sabiedrībā, attiecības ar sievieti, ģimeni, veselības nozīme – par to saruna ar Gulbenes novada domes priekšsēdētāju Nikolaju Stepanovu.
– Kādreiz pastāvēja diezgan strikts vīriešu un sieviešu lomu sadalījums sabiedrībā. Vai, jūsuprāt, arī šodien par to vēl var runāt?
– Jāņem vērā, ka sabiedrību veido vīriešu un sieviešu kopums. Domājams, ka visi zina seno patiesību, ka vīrietim ir vajadzīga sieviete, bet sievietei ir vajadzīgs vīrietis, lai ģimenei būtu turpinājums, lai attīstītu visu to, kas saistās ar sadzīves, darba, sociālajiem jautājumiem. Nevar strikti iedalīt, kāda ir sievietes loma un kāda ir vīrieša loma. Šīm divām pusītēm ir jāturas un jābūt kopā. Tie ir līdzvērtīgi elementi, kas viens otru papildina.
– Vai ir kādas rakstura īpašības, ko jūs uzskatāt par vīrietim ļoti svarīgām?
– Vīrietim ir jābūt tam, kurš tur rokās un pieskata saimniecību, veic fiziski grūtākos darbus, spēj apgādāt ģimeni, būt tas, kurš audzina savus pēctečus nākamajiem dzīves posmiem, uzņemas atbildību. Tas vīrietim ir ļoti būtiski.
– Vīrietim jābūt ģimenes galvai?
– Ziniet, par to, vai vīrietim ir jābūt ģimenes galvai, sabiedrība diskutē vēl šodien. Ir jau tāds teiciens – vīrietis ir galva, bet sieviete ir kakls, kas to groza. Ģimenes ir dažādas, citās vīrietis skaitās ģimenes galva, bet viņa domāšanā un darbībās dažkārt grūti ko pozitīvu saskatīt. Domāju, ģimenē un sabiedrībā visam ir jābūt līdzsvarā – sieviešu, vīriešu gudrībai, atbildībai, diplomātijai, sieviešu smaidam, stājai, skaistumam, kas disciplinē vīriešus.
– Ārsti mēdz teikt, ka vīrieši dažkārt pārprot vārda vīrišķība nozīmi, neizrāda savu vājumu, sāpes, vilcinās līdz pēdējam un tikai tad lūdz palīdzību. Kā jūs raksturotu, kas ir vīrišķība?
– Ja es pateikšu, ka vīrišķīgi ir ne no kā nebaidīties, tā nebūs patiesība. Godīgi sakot, diezin vai vīrišķības izpausme ir tā, ja vīrietis apgalvo, ka nebaidās ne no kā, nebaidās no grūtībām, nebaidās riskēt, ātri braukt, lidot, lēkt. Vienmēr ir kaut kas tāds, no kā vīrietis baidās, par ko uztraucas. Vīrišķīgs vīrietis prot aizstāvēt ģimeni, bērnus, dzimteni, sabiedrību, neskatoties ne uz kādām grūtībām, pat savām bailēm, ja tādas ir. Vīrietis iestājas par savas dzīves vērtībām.
Ja vīrietis atzīst, ka jūtas slikti, vai tā ir vājuma izpausme? Var jau teikt, ka nevajag, piemēram, ārstu. Šodien varbūt arī nevajag, bet rīt vajadzēs.
– Un kā jūs pats? Vai uzreiz dodaties pie ārsta, kad tas ir nepieciešams?
– Būtībā savu attieksmi pret ārstiem varētu dalīt divos posmos. Pirmais ir cieši saistīts ar jaunību. Tad šķiet, ka viss ir kārtībā un nevajag nekādu ārstu, arī no potēm ir nedaudz bail. Vīrieši vispār šajā ziņā ir bailīgāki. Sievietes to lietu uztver vienkāršāk. Līdz ar to jaunībā izvairījos no ārstu apmeklēšanas un ārstēšanas. Jaunībā ir tā priekšrocība, ka visas kaites ātrāk pāriet: ja kaut ko noskrambā, tad otrā dienā viss ir kārtībā, bet tagad tā reizēm ir nedēļa, līdz viss sadzīst.
Tagad saistībā ar ārstu apmeklēšanu esmu iegājis it kā otrajā posmā: tu kļūsti vecāks, gudrāks un saproti, ka ārsts tomēr ir vajadzīgs. To prasa veselība, neskatoties uz to, patīk vai nepatīk. Saprotu, ka tas man ir vajadzīgs – saņemt nepieciešamās procedūras. Dzīve piespiež to darīt. Tas arī saprotams, jo nekas nestāv uz vietas.
– Tad jau ne vienmēr esat izturējies atbildīgi pret savu veselību?
– Teikšu godīgi, ka nē. Ļoti daudzus gadus strādājot šajā darbā, esot politikā, dažkārt tiešām aizmirsu rūpēties par savu veselību. Jo, ja vēlos kaut ko sasniegt, tad strādāju ar maksimālu atdevi. Es esmu no tiem cilvēkiem, kas neprot strādāt ar pusapgriezieniem. Par mani varētu teikt – visu vai neko. Vai nu risināt un padarīt plānoto līdz galam, vai nesākt nemaz. Citas lietas vienmēr bija svarīgākas nekā rūpes par veselību. Tas tagad dod signālus: draudziņ, esi uzmanīgāks! Beidzot jāsāk nopietnāk attiekties pret sevi.
– Vai uzskatāt, ka sievietēm ir kāda īpaša loma, lai pamudinātu vīrieti vairāk par sevi rūpēties?
– Domāju, ka noteikti ir. Sievietes savai veselībai, savam izskatam pievērš lielāku uzmanību. Vai tas būtu ārsta, vai, piemēram, friziera, kosmetologa apmeklējums. Sakopta, skaista sieviete ir kā dopings vīriešiem, kas arī viņiem liek par sevi sākt rūpēties, biežāk paskatīties spogulī. Tas attiecas arī uz rūpēm par veselību.
– Vīrietim ir jātur līdzi sievietei?
– Jā, jātur līdzi, tur neko nevar darīt.
– Vai jūs klausāt sievas pamudinājumam parūpēties par savu veselību, doties pie ārsta?
– Jaunībā es labākajā gadījumā pamāju ar galvu, bet tik un tā darīju pa savam. Tagad gan ieklausos vairāk. Arī šobrīd man uz galda stāv papīri, kas atgādina: jādodas uz dažādām pārbaudēm. Taču darba ritms ir tāds, ka citas lietas tiek atliktas otrajā plānā. Ja vēl viss it kā ir kārtībā... bet ir gadījies, ka dzīve pati piespiež doties pie ārsta. Tajos brīžos ierunājas iekšējā balss: vajadzēja tomēr klausīt sievu un aiziet. Bet tādi mēs, vīrieši, esam – ne visai paklausīgi, ja runa ir par ārstiem.
– Ko uzskatāt par savu veselībai kaitīgāko ieradumu, kas jums ir vai kādreiz ir bijis?
– Pašam tādu īpaši kaitīgu ieradumu nav, un es nevaru teikt, ka kādreiz būtu bijuši. Uzskatu, ka vīriešiem ļoti kaitīga ir pīpēšana. Es pats to nedaru, un arī manā ģimenē neviens nesmēķē. Protams, arī alkohola lietošana, ja tā ir kļuvusi par ieradumu, ir bīstama, jo vajag vēl un vēl. Es neesmu principiāls alkohola pretinieks, ja tas tiek lietots normas robežās un svētku reizēs.
Vienīgais, ko ātrumā varētu nosaukt par savu ne pārāk labu ieradumu vai varbūt vājību, ir brīžiem pārlieku lielā uzticēšanās cilvēkiem. Tu paej cilvēkam pretī, bet viņš to ļaunprātīgi izmanto savā labā. Tādos brīžos pārdzīvoju, daudz par to domāju. Strādājot šajā darbā, gadās, ka iekšā viss vārās kā vulkāns, bet to nedrīkst izrādīt. Ir jābūt diplomātam. Es arī cenšos ievērot principu, ka darba lietas ir jāatstāj darbā, un ģimenes lietas – mājās. Tomēr garās darba stundas, politika – tas viss rada stresu, kas veselībai labu nedara.
– Kāds sporta veids jums ir sirdij vistuvākais, vai pats veltāt laiku fiziskām aktivitātēm?
– Kādreiz jaunībā biju ļoti aizrāvies ar volejbolu. Auguma ziņā neesmu nekāds uzbrucējs, bet padot piespēles varēju. Volejbolu spēlēju jau no vidusskolas laikiem. Turpināju to darīt institūtā – spēlēju meistarkomandā, kura Latvijā vienmēr bija godalgotās vietās. Tāpēc volejbols man ir sirdij tuvākais sporta veids. Tagad gan ar sportu nodarbojos nosacīti, no reizes uz reizi, nekādas regularitātes. Taču man ir citi hobiji – mežs, sēņošana, pastaigas, ogošana, makšķerēšana. Kad ir laiks, cenšos izmantot iespēju aktīvi padarboties.
– Vai ievērojat ārstu ieteikumu, ka vismaz reizi gadā jāiet pie sava ģimenes ārsta uz profilaktisko pārbaudi?
– Ar sievas vairākkārtēju pamudinājumu eju. Kā jau teicu – sāku vairāk klausīt.
– Vai daudzi no jums apkārt esošajiem cilvēkiem ievēro veselīgu dzīvesveidu?
– Grūti teikt. Šķiet, ka lielākā daļa cenšas. Ja paskatāmies gadus 30 atpakaļ, tad daudz vairāk cilvēku strādāja fiziski smagu darbu, un arī šodien tolaiku paaudze atšķirībā no jaunajiem aizvien cenšas ēšanai sarūpēt visu savu – samarinēt, sakonservēt, ievārījumus sagatavot. It kā viss tagad ir veikalos nopērkams, bet pašu izaudzēts kartupelītis, tomāts tomēr ir bez ķīmijas. Arī to varētu saukt par savas veselības saudzēšanu. Veikalos viss varbūt skaisti izskatās, bet nav zināms, kas tam bumbierim, aprikozei, ābolam ir uzbērts. Jaunie cilvēki vairs īsti negrib audzēt paši. Viņi izvēlas vieglāku ceļu – nopirkt. Manis teiktais nenozīmē, ka aicinu visus tikai smagi strādāt. Uzskatu, ka cilvēkiem ir nopietni jāstrādā, bet arī jāprot atpūsties. Visam ir jābūt sabalansētam, tad arī būs tā veselība. Man gan pašam iznāk nogrēkoties, jo strādāju arī sestdienās un paretam svētdienās.
Ielauzums
Tu kļūsti vecāks, gudrāks un saproti, ka ārsts tomēr ir vajadzīgs. To prasa veselība, neskatoties uz to, patīk vai nepatīk.
Foto: Mārtiņš Plūme/LETA
