Tas, ka uroloģijas joma pastāvīgi attīstās un ir cieši saistīta ar moderno tehnoloģiju attīstību, tai piesaista studentus un jaunos speciālistus.
Par motivāciju izvēlēties uroloģiju, profesionālajiem izaicinājumiem un ikdienas darbu ar pacientiem uz sarunu aicinājām Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Uroloģijas klīnikas jauno urologu Arvi Freimani.
– Kā jūs izvēlējāties pievērsties uroloģijai?
– Savā ziņā mana izvēle bija spontāna, bet tajā pašā laikā – apsvērta. Es to izvēlējos mācību pēdējā semestrī, kad jau bija jāiesniedz dokumenti un jāstājas rezidentūrā. Mani interesēja gastroenteroloģija, terapija un uroloģija. Apsvēru šīs iespējas, iesniedzu dokumentus gan uz terapeitiem, gan urologiem un tiku abās vietās. Aptuveni nedēļas laikā bija jāizlemj, kuru specializāciju izvēlēties. Izlēmu par labu uroloģijai. Tajā ir gan teorētiskā daļa, terapeitiskais ievirziens, gan praktiskā puse. Uroloģija ir tehniska, progresīva specialitāte, tiek veiktas arī endoskopiskas un invazīvas procedūras.
– Kas mācību un praktiskā darba gadu laikā ir mainījies priekšstatos par urologa profesiju?
– Profesijā strādāju trīs gadus. Mans priekšstats ir ļoti mainījies, jo, pirms izvēlējos šo specializāciju, mana vienīgā saskare ar uroloģiju bija piecas mācību dienas 5. kursa ciklā. Tāpēc, vērtējot no šodienas skatpunkta, mans priekšstats bija diezgan ierobežots. Tagad izpratne ir pamatīgi mainījusies. Es redzu, ka šī profesija ir daudz plašāka un daudzveidīgāka.
– Kā pēdējo gadu laikā ir mainījusies pati uroloģija?
– Protams, medicīna pastāvīgi attīstās. Ja skatās globālā mērogā, tad uroloģija ir viena no tām jomām, kas virza moderno tehnoloģiju attīstības procesus kopumā, un tos vēlāk pārņem citas medicīnas specialitātes. Katru pusgadu, gadu ārstniecībā ienāk dažādas jaunas tehnoloģijas. Progress notiek pastāvīgi.
Ja raugāmies šaurākā, Latvijas mērogā, tad savu finansiālo iespēju robežās mēs cenšamies turēties līdzi pasaules tendencēm, bet tajā pašā laikā esam arī mazliet piesardzīgi, vērojam. Ne viss jaunais, kas tiek piedāvāts, nostiprinās praksē. Ne visu uzreiz jācenšas nopirkt, jo jaunās tehnoloģijas ir saistītas ar lieliem finansiāliem ieguldījumiem. Tāpat daudz laika un enerģijas jāvelta to apgūšanai. Tāpēc cenšamies orientēties uz relatīvi stabilām lietām, bet tomēr attīstīties un iet laikam līdzi, ieviešam jaunas metodes un sekojam pasaules medicīnas tendencēm. Daudz kas ir atkarīgs arī no rocības un finansiālajām iespējām.
–Vai jums nav bijusi doma doties strādāt uz ārzemēm?
– Domāju, pēdējos gados gandrīz katram medicīnas sistēmā strādājošam cilvēkam ir bijusi doma doties uz ārzemēm. Ir cilvēki, kuri to uzņemas un realizē, citi vienu dienu padomā, bet nākošajā šādu domu atmet un turpina strādāt tepat.
Man arī tāda doma un iespējas ir bijušas, bet pagaidām domāju palikt un strādāt Latvijā. Protams, laika gaitā var rasties dažādas situācijas, un plāni var mainīties.
– Kur jaunajiem speciālistiem ir vieglāk iegūt profesijai atbilstošas iemaņas?
– Uz šo jautājumu nevar konkrēti atbildēt. Katrai specialitātei ir savas īpatnības, kur un kā ārsts var labāk realizēt savu potenciālu un iegūt nepieciešamās iemaņas.
Piemēram, ģimenes ārsti, strādājot lielā slimnīcā, neiegūs tik daudz vērtīgās pieredzes, kā tas būtu, strādājot savā ārsta praksē vai kādā mazākā slimnīcā. Dermatologi vai LOR speciālisti, strādājot poliklīnikā, kur ir liela ambulatoro pacientu plūsma, gūst lielāku pieredzi, nekā strādājot tikai stacionārā.
Organizatoriski viss ir vairāk atkarīgs no paša ārsta vai rezidenta. Jaunajiem speciālistiem ir vajadzīga nodaļa, kur viņš jūtas pieņemts kolektīvā, kur ar viņu kontaktējas, sarunājas, viņš gūst darba iemaņas un kolēģu uzticību. Ja veidojas labs kontakts, ārsts var darīt un iegūt vairāk, un viņa ikdienas darbam ir lielāka pievienotā vērtība.
– Vai jums kā jaunajam speciālistam kaut kā pietrūkst, lai iegūtu visas nepieciešamās profesionālās iemaņas?
– Latvijā uroloģija kā patstāvīga specialitāte ir ļoti jauna – tās aizsākumi rodami 90.-os gados. Protams, urologi bija arī agrāk, bet viņi vairāk pievērsās ķirurģijai. Vecajā Eiropā ir uzkrāta 60–70 gadu pieredze, liela zināšanu bāze, kas daudz dod jaunajiem ārstiem. Viņi var mācīties no speciālistiem, kas visu mūžu ir strādājuši par urologiem. Man daudz deva akadēmisko zināšanu papildināšana uroloģijas jomā ārzemēs.
Vēl viena svarīga lieta ir tehnoloģijas, kas Latvijā nav pieejamas. Var aizbraukt uz kādu kongresu ārzemēs, redzēt, kā tās darbojas, bet praktiskās zināšanas dažkārt ir ļoti grūti iegūt. Tas pats attiecas uz maksas operācijām, ko visbiežāk veic pieredzes bagātākie ārsti urologi. Ir sarežģīti augstvērtīgi apgūt šīs operācijas. Tāpat ir grūti pašam piesaistīt šādus pacientus, un operāciju nav tik daudz. Tie ir galvenie ierobežojošie faktori.
– Kādi šodien ir urologa pacienti – vai viņi rūpējas par savu veselību?
– Uroloģijas klīnikā nonāk pacienti no dažādiem sociālajiem slāņiem, un tāpat ir arī strādājot poliklīnikā. Viņi ir ļoti dažādi. Citi varbūt ir gribējuši rūpēties par veselību, bet nav varējuši, citi vienkārši nav gribējuši, kādam nav zināšanu, bet ir arī cilvēki, kas par savu veselību rūpējas un dara visu kā nākas.
– Vai jums nākas «audzināt» savus pacientus, skaidrot, ko viņi dara nepareizi un kā pieļautās kļūdas labot?
– Man nepatīk vārds «audzināt», jo tas nav ārsta uzdevums. Ārsts nav atbildīgs par to, ko pacients dara ar savu veselību un stāvokli, kādā tā atrodas brīdī, kad viņš tomēr nolemj pie ārsta vērsties. Ārsts nav ne pacienta tēvs, ne māte, lai viņu audzinātu.
Nenoliedzami ārsta – pacienta attiecību modelis mainās, jo ārsts ir pacienta partneris un savā veidā arī pakalpojuma sniedzējs. Ārsta pienākums un uzdevums ir izglītot pacientu, izstāstīt par viņa situāciju un ārstēšanas iespējām. Ne tikai medicīnā, bet arī sabiedrībā kopumā progresu var sasniegt izglītojoties un pareizi darbojoties, ja ir tāda iespēja. Pacienta izglītošana notiek katras vizītes un konsultācijas laikā, it īpaši, ja tas ir pirmreizējs pacients.
– Vai ir viegli panākt, lai pacienti jūsu teiktajā ieklausītos? Kā jūs pārliecināt pacientu, kurš nevēlas ievērot ārsta norādījumus, bet rīkojas pēc paša gribas?
– Ir pacienti, ar kuriem ir viegli izveidot kontaktu, bet ir gadījumi, kad pacientam nepatīk ārsts, kādreiz varbūt arī ārstam tīri cilvēciski nepatīk pacients, un kontakts neizveidojas. Tomēr tā nav katastrofa, nevienam nav liegts atrast speciālistu, ar kuru viņš saprotas labāk. Varbūt cits ārsts prot atrast īstos vārdus vai veidu, kā runāt, lai pacients viņā ieklausītos. Tomēr galvenais, lai rastu kontaktu, ir veltīt tam pietiekami daudz laika. Tas ne vienmēr ir iespējams. Arī no paša pieredzes varu teikt, ka tīri fiziski kādreiz laika pietrūkst. Tāpēc ir nepieciešamas vairākas konsultācijas, sarunas, lai visu nepieciešamo izskaidrotu, nevis vienkārši pateiktu: tā nedari vai dari tā. Ir jāpaskaidro, kāpēc kaut ko nedarīt vai darīt. Tad arī rezultāts būs labāks.
– Kāda, jūsuprāt, ir profesionāla attieksme pret savu pacientu? Cik līdzjūtīgs drīkst būt ārsts?
– Katram cilvēkam, arī ārstam, ir savas metodes, kā rīkoties dažādās situācijās. Ikdienā ārsti cenšas neuzvelt savos plecos tās pacientu problēmas, kuras viņiem nebūtu jārisina. Piemēram, pacientam nav kas atbrauc pakaļ un aizved uz mājām. Ārstam nevajadzētu pārņemt vēl arī organizatoriskās lietas, izsaukt taksometru, lai neveidotos situācija, ka slimnieks kļūst atkarīgs no ārsta. Pacientam pašam ir jāsazinās ar tuviniekiem, vai arī mēs piesaistām sociālo dienestu. Pacienta personīgo un sociālo problēmu risināšana nav ārsta kompetencē, un mums arī nav iespējams tās visas atrisināt. Protams, emocionāli mēdz būt dažādi, bet ar laiku ar to iemācās tikt galā. Iemācās empātiju, pacienta jūtu izpratni, bet arī to, kā neizdzīvot katra pacienta sajūtas kopā ar viņiem.
– Vai, jūsuprāt, pacientiem ir pieejams pietiekami daudz informācijas par to, kā saglabāt veselību, par dažādu slimību profilaksi un ārstēšanu?
– Es domāju, ka kopumā mūsu laikmetā informācijas ir pārpārēm. Varbūt pat par daudz, jo tā mēdz būt pretrunīga, ļoti dažāda. Ne katrs ir spējīgs objektīvi izvērtēt pieejamo informāciju, ko sniedz TV, internets vai kaimiņiene – cik pamatota vai nepamatota tā ir? Ikdienā mēs redzam, ka tā informācija, ko cilvēki iegūst no dažādiem avotiem, ne vienmēr tiek adekvāti interpretēta. Ārstam pacienta redzētais, dzirdētais vai lasītais ir jāapstrādā un jāizskaidro, vai to var attiecināt uz konkrēto pacientu. Te liela loma ir arī ārsta kompetencei dažādos jautājumos. Dažkārt pacients varbūt ir dzirdējis kaut ko tādu, par ko ārsts neko nezina.
– Kuras interneta vietnes jūs varētu ieteikt objektīvas informācijas gūšanai?
– Eiropas Urologu asociācijas mājas lapā http://patients.uroweb.org/lv/
ir rodama objektīvākā un pamatotākā informācija. Tajā ir sadaļa pacientiem ar dažādu slimību, diagnožu, procesu aprakstiem. Vairums informācijas ir angļu valodā, bet pakāpeniski tā tiek tulkota, un daudz kas ir atrodams arī latviešu un krievu valodā.
– Kāds būtu jūsu rosinājums pacientiem?
– Ir vērts atnākt pie ārsta arī vienkārši aprunāties. Pat tad, ja šķiet, ka nekas nekaiš. Pajautāt par lietām, kas satrauc, ja ģimenē kādam ir bijušas vai ir problēmas uroloģijas jomā. Ārsta konsultācija arī ir daļa no ārstēšanas procesa, un zināšanas, ko speciālists var sniegt pacientam, pašas par sevi ir vērtība.
